Septembris ieies vēsturē ar tajā iznākušajiem latviešu mūzikas albumiem, kas var sacensties ar Iļģu pēdējo veikumu Tur, kur mīti dažādās to nosaukumos iekodētajās nozīmēs. "Mīti" ir gan lietvārds daudzskaitlī, gan darbības vārds ar divējādu jēgu – sinonīms vārdam "dzīvo" tagadnē, turklāt vairākās personās vienlaikus, un arī "ieti, izstaigāti", ja runājam par ceļiem, kurus esam mērojuši pagātnē. Septembra beigās gaidāms jauns Imanta Dakša albums Ass, kas var būt gan tāds, ar ko iespējams sadurties, sagriezties vai nelāgā rakstura dēļ sastrīdēties, gan zemeslodes vai grafika līknes ass, un vēl par asu dēvē arī lietpratēju jeb prātvēderu kādā konkrētā jomā.
Bravo par dizainu
Apvienības The Sound Poets albuma nosaukums Trīs vispirms izstāsta, ka tas ir trešais (tāpat kā Portishead bija Third), plus vēl, protams, dalībniekiem arī dvēsele un sirds trīs (ne gluži tik traki trīc kā apses lapas rudenī pirms krišanas, bet vismaz tā viegli), laižot savu jaunāko veikumu jeb bērnu tautās. Par to, ka "iekšā virmo satraukums", stāsta arī albuma ievaddziesma Ceļš, kas grupai jau raksturīgi himniski ieintriģē ar solījumu ievest tur, kur vēl nav būts. Ja mazliet tā kā jaunos piedzīvojumos mesties vēl kavē šaubas, Jānis Aišpurs aicina viņam pievienoties, arī tās liekot pie malas: "Vēl nē, vēl nē, vēl neapstāšos es..."
Šāda gan tekstuāli, gan muzikāli daudzsološa ievada laikā klausītājs jau tālredzīgi piesprādzējas ar drošības jostām un gatavs doties šajā satraucošajā ceļojumā, trīsošajās rokās turot albuma vāciņu, kas pelnījis uzslavas par dizainu: izvelkot no aploksnes ar tajā fiziski iecirstu albuma nosaukumu "garmoškas" (jeb akordeona) veidā salocītu bukletu, atklājas, ka tā pirmajai lapai piestiprinātajā kabatiņā atrodams pats kompaktdisks, par kura izkrišanu un aizripošanu pa grīdu arī var neuztraukties, jo tas jau izņemts un griežas atskaņotājā. Turklāt bišu šūniņas figūrā ierakstītais grupas nosaukums paliek uz caurspīdīgā plēves iesaiņojuma un fasādi "nebojā". Šī lieliskā un novatoriskā dizaina autors ir pagājušā gada Purvīša balvas laureāts Krišs Salmanis.
Kur ir piedzīvojumi?
Līdz šim viss perfekti, un jācer, ka reizē ar albumu esi jau iegādājies biļeti uz 20. oktobrī gaidāmo lielkoncertu Arēnā Rīga, jo tas būšot "ambiciozākais projekts grupas pastāvēšanas vēsturē"…
Bet, kad beidzas pirmā dziesma un sākas otrā, kļūstu uzmanīgi prasīgs – pag, pag, kur tagad ir tie solītie, nebijušie piedzīvojumi?
Dziesmas seko cita citai, un tu meklē, kur pieķerties: ritma grupa (bundzinieks Pēteris Lunde un basists Kārlis Josts) un pārējie instrumentālisti ir savu uzdevumu augstumos – soloģitāras (Normunds Lukša) uzgleznotās skaņu ainavas, majestātiskās taustiņinstrumentu (Jānis Aišpurs) un čella (Undīne Balode) partijas vietām tiek papildinātas ar varenu pūšamo instrumentu sekciju, bet klupšanas akmens ir pirmavots, kas ar to visu ticis apaudzēts, – paši muzikālie stāsti.
Tie "aiziet pa straumi", kā pasaka priekšā rinda no dziesmas Tas vēl nav viss, kuras nosaukums atkal tā kā sola, ka nekas vēl nav beidzies, jo divas vēl priekšā. Tomēr turpinās mīņāšanās uz vietas, mūziķiem stampājot savas komforta zonas grīdu, – veids, kā dziesmām piešķirt himniskumu, protams, uz iepriekšējo panākumu rēķina ir apgūts, bet tādu izteikti spēcīgu līderu kā Skaistais gadsimts, kas lieliski izcēlās citu vidū iepriekšējā albumā Pulsē (2015), šeit nav, ja neskaita jau minēto ievaddziesmu Ceļš, lielākoties instrumentālo opusu Puse no manis un arī noslēdzošo, jo tas tomēr ir pēdējais salmiņš jeb iepakojuma konstrukcijas pēdējā siena.
Vismaz šai reizei, kad "visi ver logus ciet/jo šonakt snieg", jo ziema jau tuvojas, un noslēgums patiešām kulminē ar daudzbalsīgu dziedājumu uz psihedēlisku sintezatoru un ģitāru skaņu triepienu izraibināta instrumentālā audekla. Kad kāds saviesīgā vakarā ieminas par nesen notikušu ceļojumu, kas bijis aizraujošu piedzīvojumu pilns, visi steidz to atzinīgi novērtēt ar smaidiem un eksaltētiem izsaucieniem "wow!". Taču atrodas kāds, kurš pajautā, kas gan tāds aizraujošs tur ir bijis, jo tomēr nepieciešams kaut kas konkrēts, kas izraisa prieka refleksu, jo tas neieslēdzas, vienkārši uzklikšķinot uz smejošās galvas vai taustiņa "jautri". Iestājas neveikls klusums, līdzīgi kā aicinot paskaidrot vārdu "leģendārs", līdz kāds ar vārdiem: "Nu ko, dažiem jau glāzes tukšas – ejam papildināt?" – cenšas veikli nomainīt tematu.
Nav par vēlu
"Ienākot šajā telpā, tu apņemies, ka trenēsies ar 100% atdevi!" – pamanu uzrakstu uz kādām durvīm, kad dodos prom no The Sound Poets albuma prezentācijas komandas viesmīlīgajās mēģinājumu telpās Andrejsalā. Bet es tomēr gribu kaut kā izaicināt likteni – tveru kliņķi, paveru durvis, palaižu vaļā un, pirms tās aizcērtas ar milzu troksni, metos pa trepēm lejā, jo nav šaubu, ka no tur mītošajiem labi trenētajiem ļaudīm izsprukt būtu maz izredžu, ja viņi pamanītu, kurš atļāvies viņu durvis virināt, turklāt bez iemesla. Savulaik dzirdēts arī ieteikums vienmēr, kad ievilkta elpa, līdz galam arī izelpot, nepaturot gaisu plaušās, un ir tāda sajūta, ka Jāni Aišpuru un The Sound Poets kaut kas kavē to izdarīt.
Liekas, ka kaut kas nav pateikts līdz galam, kaut kas nez kāpēc paturēts rezervē. Vai tās ir bailes nobiedēt klausītājus ar pārspīlētu patiesības devu? Nu labi – varbūt mākslinieki domā tālredzīgi, un tas notiks nākamreiz, jo grupa tomēr atrodas "pusceļā starp diviem sākumiem un vienām beigām", kā pasaka priekšā dziesma Nav par vēlu. Tāda sajūta, ka par visu ir padomāts un grupa pati ir izstāstījusi visu šeit uzrakstīto.
Lada
trests
nepatika