Gleznotājas Vijas Zariņas sniegums ir pieejams publikai ja ne gluži ik gadu, tad tomēr pietiekami regulāri, un tāda ir arī mākslinieces sadarbība ar galeriju Daugava. "Ekspozīciju veido mākslinieces šī gada darbi, priekšplānā izvirzoties aramzemes motīvam. Gribas to dēvēt par unikālu tēmas pieteikumu mūsdienu latviešu nozīmīgo ainavu gleznotāju plejādē, kas katrs savā veidā ar ainavas žanra palīdzību vizualizē nacionālās identitātes kodu" (Diāna Barčevska, no izstādes anotācijas). Daļēji šīs panorāmiskās, ne tik izplatītās aramzemes varēja skatīt Vidzemes koncertzālē Cēsis pagājušajā gadā festivāla Pētera Vaska mūzikas aprīlis laikā, kā arī šogad Ventspils muzejā ar nosaukumu Ainavas kods 3601 (ciparu kombinācija – Ventspils muzeja pasta indekss) un Talsu novada muzejā ar nosaukumu Ainavas ģenēze. Tagad dota iespēja arī rīdziniekiem – Vijas Zariņas izstādē Ainavas kods galerijā Daugava.
Vārdiskā rotaļāšanās ar ainavas un identitāšu kodiem gan nešķiet pārāk noderīga – kods, kas ierasti ir zināma ciparu kombinācija, diez vai īpaši daudz izskaidro vizuālajā mākslā. Tiesa, par ainavu kā specifiski latviskajai identitātei tuvu žanru ir spekulēts pietiekami daudz, bet, kā nācies konstatēt jau iepriekš, šo izteikumu pamati pagaidām ir gana nekonkrēti. Lai droši apgalvotu, ka latviešu glezniecībā tiešām ir lielāks ainavu īpatsvars vai eksistē kādi ļoti īpaši šī žanra interpretācijas veidi, salīdzinot, piemēram, ar igauņu, lietuviešu, zviedru vai somu mākslu, vēl būtu ļoti daudz jāizpēta.
Variāciju attīstība
Viens no jautājumiem, ko vērts pārdomāt katrā jaunā personālizstādē, ir salīdzinājumi ar iepriekš redzēto. Atskatoties, piemēram, uz Vijas Zariņas izstādi Uzgleznotā daba 2018. un 2019. gada mijā, tiešām jūtami mainījušies izvēlētie motīvi – no ūdeņu un krastu tuvplāniem ar koku biežņām debesu vietā uz panorāmiskiem plašumiem, kur debesis var aizņemt pat kompozīcijas lielāko daļu. Vienlaikus nav pamata runāt par kādu radikālu lūzumu vai gleznieciskā rokraksta izmaiņām, drīzāk par zināmu motīvu un to interpretācijas attīstību jaunās un daudzveidīgākās variācijās. Tā Jūras raksti ar rievotā liedaga izvērsto priekšplānu it kā turpina tādus darbus kā Dzestrs gaiss vai Pelēkais jūras krasts (abi 2017), bet šogad plaši apcerētā aramzeme parādās arī 2017. gada darbā ar identisku nosaukumu. Kā vadmotīvs vairāku pēdējo gadu darbos figurē horizontāli izstieptas, joslveida kompozīcijas, kurās visi objekti – galvenokārt koku un krūmu puduri – atbīdīti pašā tālākajā plānā.
Kopējā Vijas Zariņas glezniecības trajektorija atklāj noteiktu pašattīstību no dekoratīvas stilizācijas līdz izteiktāku dabiskuma efektu radīšanai vienlaikus ar izteiksmes līdzekļus reducējošu minimālismu. To var sasaistīt arī ar pēdējās pāris desmitgadēs saskatīto jaunās vienkāršības tendenci latviešu glezniecībā. Vairs nav ne miņas no XX gadsimtā ierastajām tradīcijām ar gleznieciski bagātīgu daudzslāņu tehniku vai pastozi trieptām faktūrām. Kopš jūgendiski stilizētām figūrām, ornamentālām neskaitāmu akmentiņu aglomerācijām vai ziepju burbuļu bumbiņām vēl jaunās tūkstošgades sākuma gleznās Vija Zariņa ir veidojusi arī portretus, pamazām pietuvojoties meditatīvās noskaņās iegremdētu ainavu radīšanai gandrīz monohromā kolorītā.
Iluzorie punktējumi
Stilistiski var pamanīt arī zināmu puantilisma jeb divizionisma tehnikas atblāzmu – autorei gleznojot gandrīz "akvareliski" plānā kārtā, uz baltās audekla pamatnes veidojas perspektīvistiski sīku punktveida vai komatveida triepieniņu ritmi. Tomēr pelēcīgi brūnganās niansēs ieturētā krāsu gamma ir tālu no puantilistu optiskās spektrālkrāsu sajaukšanas metodes, lai gan punktējuma rakstu vizuālā pārtapšana vieliskas matērijas ilūzijā ir būtībā līdzīga. Punktējumus dažādo horizontālu joslu ielaidumi, kā arī vertikalizētiem triepieniem ieklāti koki uz horizonta līnijas. Vienkārši balta vai pelēka audekla priekšplāni ar tumšāka punktējuma rakstiem (Pavasara smarža, Balta ziema, Skaista diena, Ziemas diena, Neparasti skaistās debesis, Mēness gaisma) mijas ar kontrastainu brūni baltu raibumu tuvplāniem (Skaistie Latvijas lauki, Baltā saule, Aramzeme).
Kā daļēji radniecīgu sintezētas ainavas un tās noskaņu esences meklētāju noteikti var minēt arī gleznotāju Daci Lielo, kura pēdējos gados veido līdzīgi horizontāli izstieptas, panorāmiskas un lakoniskas kompozīcijas. Taču Vijas Zariņas ainavās spēcīgāk jaušams zināms strukturāli ornamentāls komponents, kas gan nekādi neizslēdz mimētiskas vai pat hiperreālistiskas ilūzijas klātbūtni.
Kāda Vijas Zariņas izstādes apmeklētāja Ventspils muzejā ir izteikusies: "Es esmu lauku bērns, man gribas skriet pa to lauku tā, kā bērnībā gaidot pavasari. Tas horizonts velk uz mājām! (..) Atgriezties pie saknēm, atgriezties pie mājas – tas šajā laikā ir svarīgi visiem. Gan tiem, kas ir citur, gan mums pašiem" (no reportāžas ReTV.lv). Lai gan tas var izklausīties pēc pārāk burtiskas un piezemēti naivas iejušanās mākslas darbā, ir jāpiekrīt, ka šī tiecība uz horizontu kā punktējumu un joslu virzienisko satekpunktu ir būtisks Vijas Zariņas gleznieciskās telpas uzbūves elements, kam varētu piemist diezgan universāli nolasāms, valdzinošs un ievelkošs efekts.
VIJA ZARIŅA
Izstāde Ainavas kods
Galerijā Daugava līdz 20.XII