Atšķirībā no daudzām citām reizēm jauniestudējuma – Džakomo Pučīni viencēlienu diptiha Vīlas un Džanni Skiki – programmbukletiņā nav lasāms režijas koncepcijas izklāsts. Skatītājiem jāiztiek bez visu paskaidrojošā ceļveža. Runā tikai Pučīni saviļņojošā, dzīvi izteiksmīgā mūzika, solistu balsis un Viestura Kairiša režija Reiņa un Kristas Dzudzilo veidotajā skatuves vidē. Un katrs lai skatās, jūt un domā pats. Izrāde, it īpaši operas Vīlas iestudējums, kas pirmoreiz Latvijā ļauj baudīt pašu pirmo komponista jaunībā radīto operu, uzrunā spilgti un pārliecinoši. Lai gan operas libreta inscenējumā netrūkst ironijas, rotaļīgas distancēšanās, satriecošu pārsteigumu un tīšu paradoksu, visi šie atradumi un kustības ir perfektā saskaņā ar mūzikas iekšējiem notikumiem un ritmu.
Mirušās līgavas Saktas tirdziņā
Nebaidīšos apgalvot, ka šis ir vislabākais iestudējums, kas pēdējos gados ir tapis mūsu Operā. Patiesas, īstas emocijas te mijas ar ironiju, jo mistiskais stāsts par to, kā vīlas – mirušo līgavu gari – atriebjas neuzticīgajiem līgavaiņiem, ir pasniegts ar veselīgu melnā humora devu, kas kulminācijas brīžos izpaužas Hičkoka šausmu kino cienīgās ainiņās un tīšās klišejās: līķis vannā; murgains sapnis ar bērēm saderināšanās vietā; biedinoši zibošas liktenīgās šķēres un baltas lilijas kā simboliski rekvizīti, kas caurvij visu izrādi un pat parādās pēc starpbrīža sekojošajā komēdijā Džanni Skiki. Taču nekur nav bradāšanas "svešā mūzikā".
Klātesoša ir arī vēsturiskā mēmā kino estētika, skatuves ainas mijas ar vēstījumtitriem simfonisko epizožu laikā. Tomēr, par spīti pasnieguma un uztveres līmeņu polifonijai, iestudējums ir skaidrs, pārskatāms, tīrs, loģisks, argumentēts. Te nav pašmērķīgu režijas konstrukciju. Nekā mākslota, neiederīga un ieviesta tikai tāpēc, ka režisoram tā gribas. Kairiša groteska mums veselīgi atgādina Tomasa Manna romānā Doktors Fausts lasāmo atziņu, ka traģiskais un komiskais ir viena koka augļi un atliek tikai pamainīt apgaismojumu, lai viens pārvērstos otrā. Un tieši to režisors Vīlās dara – maina izgaismojumu, piedāvā skatpunktu no otras puses! Piemēram, vietā, kurā, atskanot mundri ritmiskai mūzikai, publika gaida baletoperā tipisko virtuozo kordebaleta numuru, uz skatuves parādās tādas vīlas, kādas nudien neviens negaida: katra savā individualizētā ķermeņa valodā uzsteberē sirmas kundzes – aktrise Baiba Indriksone, kādreizējā balerīna Dagnija Jaunkalne, dziedātāja Ieva Kepe, Operas un citu iestāžu biroju veterānes Ilda Pāne, Biruta Ceplīte, Raisa Mazzariņa. Turklāt šo vīlu valstība izrādās Saktas puķu tirdziņa stends! Bravo izcilajai Reiņa Dzudzilo scenogrāfijai – tā ir gan funkcionāla, gan simbolietilpīga un spilgti asociatīva.
Ārpus konkurences
Vilties nenācās arī tiem, kuri uz operu nāk tikai mūzikas un dziedātāju dēļ. Annas atveidotājas Ingas Kalnas siltā, izlīdzinātā, emocionāli piesātinātā balss un izcilie piano ir ārpus jebkuras konkurences. Arī otras Annas (Evija Martinsone) pārliecinošā aktiermeistarība un vokālais sniegums liek noticēt un iekšēji rezonēt jaunās nelaimīgās meitenes mīlestībai un priekšnojautām, liekot atgriezties īstā melodrāmā. Otra pirmizrāde, kurā neuzticīgā mīlētāja Roberto lomu atveidoja Raimonds Bramanis, pierādīja, ka LNO trupā ir izaudzis izcils tenors.
Raimonds Bramanis ar savas balss spinto spodrumu, dinamisko vērienu un kaismīgo pašatdevi, vokālajai paletei pieliekot arī no baritona karjeras saglabāto pilnasinīgo skanējumu zemajā tesitūrā, bija pat pārliecinošāks par amerikāņu kolēģi Ēriku Fenelu, kura lirisko tenoru dramatiskajā monologā brīžiem aizēnoja pilnā spēkā aizrautīgi muzicējošais orķestris. Zviedru baritons Kosma Ranuers organiski iejuties Annas tēva Guljelmo tēlā. Gan vokāli, gan vizuāli iedarbīgs izrādes spēks ir LNO koris.
Pietrūkst elegantā viegluma
Nekas daudz nav mainījies kopš 2010. gada, kad Viesturs Kairišs kopā ar diriģentu Modestu Pitrenu un scenogrāfi, kostīmu mākslinieci Ievu Jurjāni veidoja Džanni Skiki kā tradicionālā Pučīni operu Triptiha noslēdzošo, komisko daļu. Tas apliecinājās, vērojot azartiski darbīgo atjaunojuma komandu, kurā vairākums dalībnieku ir tie paši, sākot ar Kosmu Ranueru titullomā. Tēlojot asprātīgo, viltīgo, taču sirds dziļumos labestīgi taisnīgo blēdi, viņš dinamiskajās mizanscēnās jūtas kā zivs ūdenī – gluži kā pirms pieciem gadiem, kopā ar savu iemīlējušos meitu Lauretu (Inga Šļubovska) ierodoties itāļu ģimenītē, krāšņajā raksturu buķetē, kuru joprojām veido Andžella Goba, Guntars Ruņģis, Rihards Mačanovskis un Romāns Poļisadovs un kurā lieliski integrējušies jaunpienācēji – Sanktpēterburgas tenors Staņislavs Ļeontjevs (Rinučo), Jūlija Vasiļjeva (Nella), Laura Grecka (Česka), Rihards Millers (Marko). Titullomā (izrādē 9.V) spoži apliecinājās LNO baritons Armands Siliņš, debitējot iestudējumā, kurā 2010. gadā atveidoja Beto lomu.
Taču ir mainījies konteksts. Pirmkārt, Džanni Skiki vairs nav līdzsvarojošais, principiāli pretējā virzienā vērstais emocionālais atsvars traģiskajiem viencēlieniem – drāmām Apmetnis un Māsa Andželika. Otrkārt, notikusi būtiska Viestura Kairiša – režisora – izaugsme. Ironiķa, aizraujošu mizanscēnu un vizuāli dramaturģisko vadmotīvu veidotāja talantam un jau atstrādātu režijas paņēmienu – piemēram, arī Vīlās izmantotajai vīriešu dejošanai pārī – meistaram klāt nākusi vērīga ieklausīšanās mūzikā un jūtīga sekošana partitūrā iekodētajām emocijām un kustībām. Tā ir jauna, krietni augstāka žanra izjūtas un pieredzes pakāpe. Kvalitatīvi būtiski jaunajā kontekstā Džanni Skiki skatuviskais risinājums tagad šķiet pārspīlēti hiperaktīvs, pārblīvēts, pat smagnējs un robusts. Kamēr bez vajadzības birst smiltis, kurām še vairs nav savulaik viscaur Triptiham izturētā caurviju vadmotīva jēgas, pietrūkst elegantā, rotaļīgā viegluma.
Džakomo Pučīni
Vīlas. Džanni Skiki
Tuvākās izrādes LNO 11., 18.VI