Jā, arī cilvēkiem pusmūžā ir savas priekšrocības – es apmierināti nodomāju, klīstot pa Ievas Jurjānes personālizstādi ar rainisko nosaukumu Gals & sākums. Pusmūžs jeb pilnbrieds ir virsotne, kurā nokļūstot cita starpā bez liekām emocijām var apjēgt sava mūža robežas. Ja cilvēks spēj sevi uztvert kā vienu no dabiskiem elementiem pasaules sarežģītajā cikliskumā, viņam nākas bez gaušanās un slīkšanas sirdssāpēs pieņemt arī, ka nosacīti vienā laika nogrieznī viņam dzimst bērni un mirst vecāki. Kā saprotu, tieši par to grib runāt Ieva Jurjāne.
Putnu koncerti
Ekspozīcija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 4. stāva zālēs un 5. stāva Kupola zālē ir telpiski plašākā Ievas Jurjānes personālizstāde. Kaut gan arī citas pēdējo gadu skates (galerijā Alma un Istaba, Daugavpils Marka Rotko centrā) ir bijušas saturiski gana jaudīgas, muzeja augšstāvu arhitektūra ļauj mākslinieces idejai izplesties lēni un mierīgi un veicina arī skatītāja apcerīgumu, ko vēl vairāk padziļina izstādē lasāmās Raiņa, Gētes un pašas autores atziņas. Telpās netrūkst vietas ne liela un vidēja izmēra akvareļiem, ne sarunām ar viediem sirmgalvjiem, ne zīdaiņu brēkšanai un guldzināšanai, ne arī skaļai putnu komunikācijai.
Izstādē ir iespējamas vairākas apmeklētāja trajektorijas – man sanāca ierasties pa kupolzāles lifta ieeju. Pirmo iespaidu noteica ļoti patīkamā sajūta, kas pazīstama no saskarsmes ar dabu pavasara un vasaras sezonā, kad noteiktās diennakts stundās pilsētās un laukos pieejami bezmaksas putnu koncerti. Starp baltajām jumta konstrukcijām izvietotajos akvareļos aplūkojami augu un putnu atveidi. Tie zīmēti gluži kā ilustrācijas bioloģijas vai ornitoloģijas atlantam, tomēr ir patstāvīgi mākslas darbi, kuru uztverē svarīga ir asociācija ar XVIII–XIX gadsimtā iecienīto dabaszinātnisko pieeju mākslai un arī ar XX gadsimta konceptuālisma refleksiju par šo pieeju.
Esmu dzirdējusi, ka mūsdienu maigos skatītājus ātri vien samulsina tas, ka māksliniece ar vienādi vēsi rūpīgu, neitrāli ilustratīvu attieksmi ir gleznojusi kā dzīvus, tā beigtus putnus, tāpat arī stārķi ar savainotu kāju un putnus, kas nesen ieķērušies tīklā, tāpēc viņu turpmākais liktenis ir nojaušams. Atmiņa uzbur ainas ar baložiem un mazputniņiem, kas aiz ziņkārības vai navigācijas kļūdas dēļ ir ielidojuši un bezjēdzīgi sitas logos mājā, baznīcā, stacijā, metro vagonā. Māksliniece raksta: "Šie putni ir nokrituši manā ceļā. Es izvēlos apstāties un apbrīnot apstādinātu kustību. Putns tikko lidoja tur, kur cilvēks – tikai domās."
Briestošo pumpuru un ziedošo augu atveidi līdzās kritušajiem putniem mēģina vizuāli izteikt mūžīgās kustības, mūžīgās mainības metaforu, ko Rainis ietvēris slavenajā frāzē: "Es ritu, ritu" – dzejas krājuma Gals un sākums septiņas reizes atkārtotajā moto. Šis krājums tiek saukts par filosofiskās lirikas paraugu, esības jēga tajā atrodas, izejot cauri "septiņiem vaiņagiem" – rituma posmiem, no kuriem viens ir nāve.
Īsti cilvēkpumpuri
Gleznotāja kā arhivāra pieeja turpinās arī zālē ar stikla grīdu, tajā izvietoti astoņi lielformāta akvareļi zeltītos rāmjos – sēdošu sirmgalvju portreti pilnā augumā. Izstādes anotācijā jau brīdināts par mums blakus esošajiem gandrīz neredzamajiem simtgadniekiem, kuru "vitalitāte un enerģija, šķiet, pārspēj matērijas noteiktās robežas", viņu vidū ir arī sabiedrībā labi zināmi ļaudis – Džemma Skulme, Lidija Doroņina-Lasmane, Valdis Bisenieks. Ieva Jurjāne viņus visus gleznojusi no dabas, vienlaikus ierakstot arī seansu laikā notikušās sarunas. Fragmenti no tām klausāmi austiņās, tos var dzirdēt, nosēžoties iepretim portretam.
Šīs sarunas un audioieraksti atbruņo un saviļņo, bet reizē palēnām rada rūgtu nožēlu par to, cik maz no visapkārt esošajiem stāstiem mēs uzklausām un saglabājam. Jo mums katram līdzās dzīvo veci ļaudis, kuri, iespējams, tīri labi zina, kā atvieglot mūsu galvassāpes. Līdzīgi kā pasakā par šķietami liekēdīgo vecīšu vešanu uz mežu ragutiņās – dēls, kurš savu veco tēvu nelegāli paslēpa, beigās izglāba visu ciemu no bada, jo tēvs grūtā brīdī deva padomu vēlreiz izkult jumta salmus un graudi izbira.
Vēl divas izstādes telpas ir atvēlētas zīdaiņu portretiem. Šajā personības attīstības stadijā cilvēki mēdz izskatīties un izturēties samērā līdzīgi, tomēr māksliniece mēģinājusi notvert katra individualitāti. Gleznojumu apļa formāts pastiprina iespaidu, ka sapucētie zīdaiņi šķietami levitē katrs savā burbulī. Savukārt visnotaļ eksistenciālais skaņu celiņš atgādina, ka lūkojamies nevis uz jaukām lellītēm, bet īstiem cilvēkpumpuriem, no kuriem kaut kas grib izlauzties laukā.
No apmeklētājiem Ieva Jurjāne atvadās ar filosofiski teatrālu žestu – blakus muzeja zelta lifta šahtai vienā virknē ar sirmgalvju portretiem ir novietots spogulis zelta rāmī. Tas liek rezignēti nopūsties un atzīt, ka, tikai parunājoties ar šo gudro cilvēku, mums izdosies noskaidrot savas esamības jēgu.
Ieva Jurjāne
Izstāde Gals & sākums
LNMM 4. stāva izstāžu zālēs un 5. stāva Kupola zālē līdz 3. februārim