Ilzes Jansones grāmata Vienīgais, jau sākot ar nosaukumu, teic vienu un izteic ko citu. Apzīmējums "vienīgais", protams, neattiecas nedz uz autores izdoto literāro darbu (četri), nedz uz teksta centrālo tēlu (trīs), nedz sižetisko līniju (krietni vairāk par trim) skaitu. Taču tekstā nemitīgi ir klātesošs kaut kas vai kāds Vienīgais, ap ko – brīžiem tuvāk, brīžiem tālāk – riņķo visi: sižeti, tēli, autore un lasītājs kopā ar tekstu; mīkla, kuras atminējums, izrādās, visu laiku ir bijis acu priekšā.
Vai viņi patiesi ir trīs?
Grāmatai ir lakonisks, vizuāli piesaistošs vāka noformējums – no iekšpuses izgaismots vitrāžas logs aplupušā mūra sienā, uz kuru, šķiet, noraugāmies iezilganā vakara krēslā. Tāpat kā vitrāža savas īstās krāsas atklāj tikai skatītājam no telpas iekšpuses, tā arī Vienīgā lasītājs var tikai minēt un nojaust, kādas krāsas faktiski mutuļo trīs stāstos, kuros viņš ieskatās tikai "pa logu".
Arnis, Madara un Dina ir ne tikai trīs jauni cilvēki, kuru dzīvesstāsti dažbrīd plūst līdzās, dažbrīd saskaras, lai atkal attālinātos. Arnis – "cilvēks parastais", bibliotēkas darbinieks, kura dzīvē ir neveiksmīga laulība, ļodzīga ticība un milzum daudz klusi apraktu sapņu, tostarp – sapnis par priesterību. Madara – topošā māksliniece, dzīvo atkailinātiem nerviem un emocijām, iegulda savās gleznās vairāk, nekā cilvēks vispār drīkstētu no sevis izplēst. Un Dina – atsvešināti vēsā, lietišķā, pašpārliecinātā filoloģe, kuras dziļākā būtība mutuļo kā katliņš zem cieši uzlikta vāciņa. Viņi visi, katrs savā veidā, rosās, sniedzas, tiecas pēc romāna nosaukumā minētā Absolūta. Viņu ikdienas gaitas – daudz dienišķu, tikai nojaušami saistītu notikumu – būvē romāna sižetisko bāzi, savukārt attiecības – samudžinātas, skarbas, tiešas un/vai aptuvenas – veido tā saturisko piepildījumu. Bet, kā jau teikts, tas vēl nav viss. Uzmanīgs lasītājs neatstās neievērotu jautājumu: vai viņi patiesi ir trīs? Trīsvienība no miesas, dvēseles un gara? Bet varbūt patiesībā ir tikai viens cilvēks, kura dažādās šķautnes atsedz Arnis, Madara un Dina? Autore galīgo atbildi nesniedz, un varbūt labi, ka tā.
Vienīgais – tas varbūt ir Dievs, varbūt katra cilvēka dziļākās alkas pēc piederības, stabilitātes, noturīga piesaistes punkta, bet ikdiena, bagātīgā detaļu spietā varoņiem pāri līstošā lietu pierastība un attiecību nenovēršamais galīgums brucina ilūzijas un novērš uzmanību no šī visu lietu centra, tāpēc viņu riņķojums ap to, kaut gan visu laiku turpinās, ir saraustīts, neirotisks un lēns.
Nemeklē labi apmaksātu garlaicību
Arnis ir izgājis cauri sapnim par piederību Dievam, sapnim par piederību sievietei un nu atrodas krēslas zonā starp kaut kā vēlēšanos un pilnīgu vēlmju trūkumu. Nespēdams uztaustīt, atrast līdzsvaru starp profāno ikdienas realitāti un sakrālās sfēras aicinājumu, Arnis pamazām iekšēji brūk. Viņu pie eksistences notur divi smaguma punkti – plūstošais, kas aprakstīts ar trāpīgu metaforu: jaunais vīrietis vakaros ieradis tukši blenzt caurumā sienā, kurā kādreiz atradusies aizkaru stanga, – tukšumā, kur kādreiz ir kaut kas bijis, bet tagad vairs nav nekā –, un stabilais, ko iemieso lauku mājas, vecmāmiņa, latviskā nostalģija pēc drošuma un patvēruma, kas kādreiz šajās mājās ir atrasts, bet nu liekas pazaudēts kopā ar dvēseles mieru. Savai sievietei – Madarai – Arnis, nespēdams atļauties neko vairāk, kā saderināšanās velti pasniedz smilšu gredzenu, un kā smilšu gredzens sadrūp arī viņu uz emocijām, fizisko kaisli un gaužām svārstīgas materiālās bāzes (kolorīti aprakstītas sadzīviskas ķibeles un nebūšanas) dibinātā laulība. Miesas un dvēseles savienībai varbūt pietrūcis gara? Taču šajās attiecībās ar laiku iejaucas gan Dina, gan ceturtais romāna personāžs Linards (viņam gan nav atvēlēts pašam savs stāsts), taču ne jau paralēlas un dubultparalēlas attiecības ved pie centra.
Arī Madaras stāsts rāda to, kā mūsdienu cilvēks iet cauri sapņiem: par mīlestību, par mākslu. Viņai savukārt ir bailes no piesaistes kaut kam stabilam un drošam – tāpēc izjukusī laulība, tāpēc laulātās neuzticība, tāpēc stāsta noslēgumā pašrocīgi iznīcinātās gleznas, tāpēc bailes no dienasgaismas, svētdienas, jauniem sākumiem. Būdama hiperemocionāla savu iekšējo "dēmonu dresētāja uz pilnu slodzi", Madara svaidās apjukumā pašas psiholoģisko labirintu mudžekļos, vienlaikus apzinoties talanta radītās priekšrocības un draudus... varbūt tāpēc sava stāsta noslēgumā izvēlas nebūt talantīga, nebūt daudzsološa, nebūt pastāvīgi radošā haosā, bet meklēt parastību, "cienījamu darbu", labi apmaksātu garlaicību. Lai gan – ir pamatotas šaubas arī par šī lēmuma ilglaicīgumu, jo stāsta gaitā mēs esam iepazinuši Madaras nespēju ilgstoši palikt vienā punktā.
Dina ir intriģējošākais, jo daudzpusīgākais romāna personāžs, – jauna zinātniece, kas apmeklē – precīziem un ironiskiem triepieniem atainotu – akadēmisko konferenci kādā Eiropas valstī, lai vāktu "punktus" pētnieka stāžā, taču nelolo ilūzijas nedz par savu pārstāvēto pētniecības jomu, nedz pati par sevi. Referātos, saviesīgajās sarunās (mazrunās) un klejojumos pa nepazīstamo pilsētu arvien skaidrāk izkristalizējas arī Dinas izmisīgā vientulība, sapratnes meklējumi, kuros nepalīdz akadēmiski trenēta prāta sniegtās loģiskās atbildes, – Dinas riņķošana ap centru ir tieši tikpat tramīga un pilna skaudras nepietiekamības kā diviem pārējiem varoņiem. Zīmīga epizode: kad viens no zinātniskās konferences dalībniekiem neveiksmīgi cenšas padarīt sev galu, viņš atstāj atvadu zīmīti ar Pāvila vārdiem: "Mēs visu redzam neskaidri kā atspulgā" (1. Kor. 13:12) – vienlaikus atbildi uz jautājumu par saprašanās iespējamību un jaunu jautājumu. Dinai ir sava atbilde: dodoties prom no svešās pilsētas, sieviete piedzīvo mistisku redzes uzplaiksnījumu, kas ļauj viņai saskatīt kopsakarības visu aprakstīto cilvēku liktenī, bet šis skaidrības mirklis, kad viss šķiet esam loģiskās saistībās, ir, ak vai, cik īss, un pēc tā atkal atgriežas ierastais skata "miglainums".
Atsvaidzina spriego teksta plūsmu
Cauri visiem trim stāstiem klīst vēl kāds tēls – sākotnēji komiskām krāsām gleznota pusmūža sieviete "rozā kurtkā", kura vienā epizodē pa mobilo tālruni skaļi klāsta savus nākotnes plānus visam sabiedriskajam transportam (NB: cik pazīstami! Šādu viegli identificējamu detaļu Jansones prozā ir daudz, un tās patīkami atsvaidzina spriego teksta plūsmu), otrā – ir lielveikala rindā stāvošo pusaudžu apspriešanas objekts un trešajā – ieradusies svešā pilsētā (tajā pašā, kurā Dina) meklēt interneta sarakstē iepazīto vīrieti optimistiskās cerībās uz laimīgu kopīgo nākotni. Reālistiskais, mazliet kaitinošais tēls, kurš sākumā šķiet vien trāpīgs nejauša garāmgājēja portretējums, pamazām kļūst par simbolu, kas iemieso attālinātus, tātad iluzorus un nepietiekamus sapratnes un pieķeršanās meklējumus. Mēs tā arī neuzzinām, vai pa tālruni kāds atbild, vai internetā notikusī iepazīšanās turpinās realitātē un kā. Mēs varam tikai cerēt, ka piederības meklējumi (visi, arī mūsējie) kaut kad aizvedīs pie Centra, jo tie ir tik nebeidzami, tik neprasmīgi, tik īsti.