Tavs tētis drāž manu mammu – saka meitene ar velosipēdu jaunās Dailes teātra izrādes Bannija Manro nāve galvenā varoņa dēlam, kurš sēž mašīnā, gaidot, kamēr tēvs atgriezīsies no savām darba gaitām – kosmētikas izplatīšanas, kas, tāpat kā jebkurš tirdzniecības aģenta darbs, prasa pielīst klientiem. Šajā gadījumā tās ir sievietes. Ja Manro ar savu šarmu un banālajiem komplimentiem izdodas klientes apstrādāt tiktāl, ka viņas ir gatavas uz visu, protams, seko turpinājums.
Pēc īsa, bet lepnuma pilna mulsuma brīža zēns atbild: "Mana mamma nomira", uz to meitene reaģē nežēlīgi, bet nevarētu teikt, ka negaidīti, ciniski: "Jā!? Es gribētu, lai mana arī nomirst. Viņa ir tāda kuce!" Šī epizode diezgan precīzi raksturo visu Dž. Dž. Džilindžera izrādi, kurā Artūra Skrastiņa atveidotais Bannijs Manro, piedāvājot sava elegantā metāla koferīša saturu un ne tikai, savaldzina ne vien klientes, bet arī sociālo darbinieci (Kristīne Belicka), viesmīli, vārdā Upe, un policisti (Sarmīte Rubule), kura tiek atbruņota ar vienu viskija malku. Nelielās, taču spilgtās lomās līdzās daudzajām jaunās paaudzes aktrisēm redzamas trīs savulaik intensīvi nodarbinātas kinodīvas – Lilita Ozoliņa, Olga Dreģe un Mirdza Martinsone.
Viss vienos stiklos
Visur pilns ar lielākām un mazākām pudelēm – tās ir visās scenogrāfa Kristiana Brektes aukstos stiklos ietērptās skatuves malās pa ķērienam, gluži kā muzikāli apsēstā Džeka Vaita koncertos visur ir mikrofoni un kaislīgu smēķētāju mājas ballītēs katrā stūrī ir pelnu trauki, jo tie var izrādīties noderīgi jebkurā brīdī. Arī izrādē tiek gan dziedāts, gan smēķēts, jo bez šīm lietām nav iedomājams pirmavota – romāna Bannija Manro nāve autora austrāliešu mūziķa Nika Keiva – tēls.
Bannijs Manro ir Nika Keiva fantāzija par to, kāds viņš varētu būt, ja nebūtu kļuvis par mūziķi. Līdzīgi kā Kventins Tarantīno ir teicis, ka droši vien būtu sērijveida slepkava, ja nekļūtu par režisoru, kurš, un vēl jo vairāk rakstnieks, savos darbos var iet tik tālu, cik vien vēlas, un, pazīstot Niku Keivu, nekā šokējoša šeit nav. Artūrs Skrastiņš ir iejuties lomā lieliski, slēpjoties aiz melnajām ūsām un matiem, – tēlā, kas pielāgots Nika Keiva pēdējo gadu veidolam.
Varoņa attiecības ar dēlu (Anete Krasovska), kurā aug viņa ierastā dzīvesveida turpinātājs, tāpat kā pats Bannijs mantojis sava tēva ( Āris Rozentāls) dabu, neļauj aizmirst neseno traģēdiju Nika Keiva dzīvē – viņa 15 gadu vecais dēls Arturs, salietojies LSD, pirms pusotra gada gāja bojā, nokrītot no klints Braitonā.
Grāmatā par grupu Depeche Mode rakstīts, ka tās solists Deivs Gahans sākotnēji pārmetis ierakstu kompānijas Mute Records šefam, ka tas atbalsta arī tādu neglābjamu un nožēlojamu narkomānu kā Niks Keivs, kurš pat esot zadzis savus ierakstus izdevēja noliktavā, lai tos uzsistu gaisā un varētu iegādāties kārtējo devu. Šādi biogrāfijās aprakstītie fakti par slaveno tēvu var dot simbolisku zaļo gaismu nenobriedušam jaunietim ķerties pie vielām, kuru bīstamība arī tiek atgādināta ik uz soļa, bet šodien katram skaidrs, ka kaitīgi ir arī kartupeļu čipsi, jo no tiem nobarojas, un saldumi, jo no tiem bojājas zobi, turklāt ne viens, ne otrs nedod iespēju atslēgties no garlaicīgās, brīžiem pat neciešamās realitātes un baudīt reibumu.
"Atraujoties" līdz nāvei
Bannija Manro gadījumā ir otrādi – dēls paliek dzīvs, bet tēvs pakāpeniski nodzeras, līdz viņa sieviešu savaldzināšanas metodes vairs neiedarbojas, un tad jau neatliek nekas cits kā pievienošanās savai sievai, kura jau izrādes sākumā izdarījusi pašnāvību un spokojas ik reizi, kad Bannijs ticis klāt kārtējai sievietei. Iespaidīga ir bēru aina, kurā zārku nes seksīgi tērpušās meitenes, nevis mirušās sērojošie tuvinieki. Tas ir neierasti, bet visai likumsakarīgi, jo tieši Bannija aizraušanās ar citām sievietēm noved Ievas Segliņas atveidoto Lībiju līdz nāvei, ko šīs meitenes tagad svin, pozējot arī pie zārka.
Vēlaties morāli? Lūdzu! Bannija Manro dzīvesveids – savu pircēju apvārdošana un sievas krāpšana, sirdsapziņu slīcinot alkoholā, – tikai no medicīniskā viedokļa noved pie pāragras nāves no infarkta paģirās, aknu cirozes vai kādas citas intensīvas dzeršanas izraisītas kaites. Šāds dzīvesveids jau no paša sākuma ir nāve, un tā Bannijam elpo pakausī visu izrādes laiku, liekot apliecināt savu vīrišķo varēšanu pie katras izdevības, jo jebkura no tām var izrādīties pēdējā. Piemēram, "atraujoties" līdz nāvei no kādas kauslīgākas klientes vai viņas vīra, ja tas mazliet pārforsēs ar savām cīņas prasmēm, kā tas gandrīz izdodas vīrietim, kurš metas aizstāvēt Leldes Dreimanes tēloto nepārprotami narkotiku varā nonākušo meiteni ar ģitāru un Eimijas Vainhausas frizūru.
Izrādē ļoti nozīmīga loma ir Mārča Judža mūzikai, kas gandrīz bez klusuma pauzēm tiek spēlēta dzīvajā kopā ar grupu Ryga. Mēģinājumi to iznest ārpus teātra, par spīti pūliņiem, līdz šim nav vainagojušies ar lieliem panākumiem, taču šis ir otrais iestudējums pēc Oskara Koršunova Izredzētajiem, kurā Mārča Judža mūzika atradusi savu vietu un iederas no pirmās līdz pēdējai skaņai, neļaujot atslābt un garlaikoties nevienā mirklī.
Skaistule
par izrādi
Jeus