Izrādes Bišu māte un vilkacis recenzija. Liek ieslīgt krēslā

Latvijas teātris mūsdienās visai reti piedāvā sadzīviskus sižetus par šodienas dzīvi, kur identificēšanās ar varoņiem nebūtu krāšņu metaforu aizplīvurota un nebeidzamā intertekstualitātē un kultūrcitātos ievīta. Tāpēc gandarī, ja teātris – un zīmīgi, ka Latvijas Nacionālais teātris, – mērķtiecīgi meklē aktuālu materiālu, rīkodams lugu konkursus, un pievēršas latviešu autoru versijām par dzīvi šeit un tagad. Tas prasa drosmi, jo viss dzirdamais un redzamais tiks jo skrupulozi vētīts, kā nekā ikviens skatītājs ir latviešu ikdienas eksperts.

Pārceļ tieši padevīgā ticībā

Režisors Valdis Lūriņš, uz Lielās zāles skatuves iestudēdams dzejnieces Annas Rancānes pirmo lugu Bišumāte un vilkacis, ir latviski visai pieticīgs un bikls. Viņš izrādē, šķiet, ne mazākajā mērā netiecas apliecināt savas lietpratēja ambīcijas Latgales jautājumā (režisors iepriekš iestudējis Danskovītes komiski vitālo Latgola.lv – 1 un Latgola.lv – 2), tekstu uz skatuves pārceldams tieši padevīgā ticībā autores rakstītajam vārdam. Režisors vietā un nevietā meklē vizuālus darbības paskaidrojumus un aktierus galvenokārt organizē vienkāršotās statiskās mizanscēnās skatuves centrā, kas iestudējumu vērš nogurdinoši smagnēju. Taču stingrāks tvēriens bija akurāt vajadzīgs, lai liktu ieklausīties visai fragmentārajā sižeta līnijā par turīgā mūslaiku zemnieka Silvestra (Mārtiņš Brūvers) sievas Aldas (Marija Bērziņa) dzīves krahu – no laiskas, dzīves nogurdinātas, labsirdīgas mājsaimnieces vīra panākumu ēnā līdz nesaudzīgus likteņa bliezienus saņēmušai cilvēku kontrabandistei, kuras darbi mokoši nesakrīt ar viņas sirdsapziņu. Lai gan luga piedāvāja iespējas runāt par dzīvi, kas pati sevi ved, ja neesam gana gudri un stipri nospraust drošības mietiņus pirms bedrēm un gar grāvjiem un iedegt gaismas, kad pienāk nakts.

Tāpēc, lai arī kā censtos Marija Bērziņa un Gundars Grasbergs Aldas jaunības dienu mīļotā Jura tēlā, viņu neveiksmīgā nesatikšanās pašu lepnuma un neveiksmīgu pārpratumu dēļ nolasāma vienīgi etīžu virknē bez iesākuma un attīstības perspektīvas. Patiesi žēl, ka mūsdienīgu un pašpārliecinātu cilvēku tēliem nobriedušajai Marijai Bērziņai un Gundaram Grasbergam nākas pašatdevīgi strādāt, lai skatītājs mazliet vairāk nekā tikai uz vārda noticētu cilvēku neizskaidrojamajam, magnētiskajam pievilkšanās spēkam.

Dramaturģe īpatnēji romantizē un vienlaikus naturalizē lauku vidi, par teju apgarotās Aldas līdzpilsoņiem izvēloties margināļus – krutkas dzinējus, korumpētus ierēdņus un kārtībniekus, no alkohola un azartspēlēm atkarīgos. Taču, Anna Rancāne, no Latgales nākdama un diendienā to pieredzot, pārsteidzošā kārtā varoņu mutēs liek neveiklas, vienas dienas aktualitātēm pārsātinātas replikas. Tā Alda klausās Latvijas Radio 2 rimtos šlāgerus, brīvbrīžos darbojas sieviešu klubiņos, mācās floristiku un droši vien filcē un aizraujas ar latviešu rakstiem… Savukārt viņas vīrs Mārtiņa Brūvera drudžaina jaunā latvieša tēlā teju ar Straumēnu vērienu ne tikai audzē ziemājus un vasarājus, ražo rapšu eļļu, domājams, augsti spiesto, nerafinēto, ir iekopis bišu dravas, bet arī pavairo trušus un seskus piedevām… Turklāt vecāku reālo dzīvi netā atkārto viņu dēlēns Aldis, Draugos spēlēdams Fermu.

Aktieri neapskaužamā situācijā

Ja ne pārsteidz, tad liek bezcerībā nopūsties V. Lūriņa piekoptais tik atklātais ilustratīvisms. Sākotnēji šķita, ka scenogrāfijas galvenais elements – skatuves dibenplānā uzstādītais pienbalto stiklu režģis – tiks izmantos kā atmiņu altāris pusloka formā (scenogrāfs Oskars Dreģis), taču ātri kļūst skaidrs, ka nebūs vis padziļinātas refleksijas par pagātni un tās atspīdumiem šodienā, lai gan veco grēku garās ēnas un mūsdienās atkārtotie pagātnes attiecību modeļi, nerēķinoties ar apriorām sekām, ir nozīmīgs lugas vēstījuma slānis. Bez cilvēku spocīgajiem stāviem tiek projicēti arī Latvijas dabas smaguma piestrāvoti pašvērtīgi videokadri (videomāksliniece Linda Ģībiete). Tie aktierus nostāda neapskaužamā situācijā, jo liek pārspēlēt dokumentālas patiesības līmenī paralēli izstāstīto stāstu. XXI gadsimta teātrī gribētos pamatīgāku motivāciju, lai bez komisma uztvertu visā nopietnībā iecerētos atdzīvinātu mirušo tēlus bālos līķautos, kas brīžam pārslīd pāri skatuvei.

Tādējādi režisors noslāpē autores ieskicētās dziļākai apcerei noderīgās domas. Kaut vai alegoriski uz sabiedrību kopumā attiecināmo par pierobežas ļaudīm, kuriem kā pirmajam un pēdējam bastionam būtu savas zemes robeža jāsargā, bet kuri paši savā zemē ieved austrumu bēgļus, – te runa vairs nav par nevainīgu ģimenes budžeta sildīšanu, līdz lūpai pielejot degvielas tvertnes ar aizrobežas dīzeli. Abstrakts kļūst arī lugas simboliskais nosaukums – lai cik pravietīgi un uzstājīgi, melnajām acīm urbjoties publikā, Lāsmas Kugrēnas vecā partizāne Domicele aicinātu neiznīcināt bišu māti – pagātnes ģenētiskās atmiņas apliecinātāju –, tie paliek tikai izrādes programmā poētiski ierakstīti Annas Rancānes vārdi.

Skatuviskā darbība dažbrīd nopietni balansē uz apšaubāmas gaumes robežas, kas refleksīvi liek dziļāk ieslīgt krēslā, piemēram, kad vietējās subkultūras nolēmētie jaunieši (LKA 2. kursa studentu izpildījumā) pārtrauc kluso Jaungada nakti lauku kafejnīcā, smagā metāla dārdoņas pavadībā imitējot anarhistiski kaujiniecisku dumpi. Savukārt otrā plāna varoņi ar mainīgām sekmēm uztur izrādes humoristisko slāni, režisoram laikam jau cerot likt smieties caur asarām. Patiesi komisks un tikpat artistiski neveikls, cik viņa amata nosaukums, ir Jāņa maņa lauksaimniecības konsultants, lai ar ko viņš arī nodarbotos, un ar vieglu garīgu atpalicību sirgstošais Normunda Laizāna Zepka, ik pa brīdim izmezdams aprautu "jokaidī!", it sevišķi pēc tam, kad spēļu automāts aprijis viņa pacietīgi izsēdēto vinnestu.

Protams, apkārtējo pasauli analītiski uztverošā mākslā nav vietas liekuļotam pozitīvismam, bet nudien ir apnicis Latgales kā mūždien pagrimušās un atpalikušās otrās šķiras pilsoņu patvēruma tēls. V. Lūriņš gan vēl mēģina tai dot kādu cerību, kad pārlieku jau liriskajā finālā dzīves kraso pavērsienu iebiedēto un meža un dzīves maldos nosalušo Aldu apņem proscēnijā izkārtojies eņģeļu koris pūkainos gaišzilos ģērbos… Taču atkal jādomā, vai Latgale harmoniju ir pelnījusi vien tai saulē, it kā vietējie būtu ko noziegušies un nu viņiem savi grēki jāizpērk, it kā viņi kā vilkači spētu vien bezspēcīgi kaukt, savu neizdevušos dzīvi apraudot. Domāju, ka nevienam nekaitētu dzirdēt vairāk lokālpatriotiskas ticības sev, ticības atšķirīgajam un tāpēc jo vērtīgākajam sevī, jo vai tad nu kādam vairs kas ir jāpierāda.