Regnārs Vaivars, kurš maijā lika par sevi runāt, spilgti un asprātīgi iestudējot Ingmara Bergmana Laulības dzīves ainas Dailes teātrī, atkal nonācis uzmanības centrā. Vispirms dzeltenajā presē ar skaļiem virsrakstiem par draudēšanu ar cirvi uz ielas dziedošajam Uldim Leiškalnam, tad ar necenzētu leksiku intervijā žurnālam Kas Jauns, kā arī vaļsirdīgiem izteikumiem sociālajos tīklos. Viņš ir ļoti aktīvs un ļoti emocionāli uzvilkts. Un feisbukā jau paspējis paziņot, ka Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) cenšas viņa jauniestudējumu iznīcināt.
Kā cilvēks, kurš intervēja Regnāru pirms pirmizrādes Dailē un nedzirdēja no viņa nevienu rupju vārdu, varu secināt, ka pusgada laikā režisora un aktiera dzīvē acīmredzot noticis kāds lūzums. Šajā kontekstā Mikas Milliaho luga Haoss, kuru režisors tagad nabadzīgā teātra estētikā iestudējis ĢIT ar nosaukumu Divas māsas un draudzene, ir visai zīmīga, jo to vismaz krievvalodīgajā telpā bieži spēlē, izmantojot nosaukumu Sievietes uz nervu sabrukuma robežas.
Pārraksta somu džeku
Milliaho vārds mums ir un tomēr lāgā nav pazīstams, jo viņa triloģijas pirmā daļa Panika iestudēta Dailes teātrī Gundara Caukas režijā 2009. gadā ar nosaukumu Vīrieši uz nervu sabrukuma robežas, bet Latvijas teātra vēsturē un triju aktieru biogrāfijās īpaši dziļu sliedi nav ievilkusi. Savukārt triloģijas trešā daļa Harmonija, šķiet, latviski nav rādīta. Regnārs Vaivars jau minētajā intervijā Kas Jauns izteicies, ka lugu pārrakstījis, jo "tas somu džeks var apvainoties vai ne, bet no viņa tur nekā nebija". Izlasot lugu, gan nešķiet, ka tā būtu pārveidota ļoti radikāli, izņemot diezgan apjomīgo beigu daļu. Darbība ir pārcelta uz Anadiru, pilsētu Čukotkas autonomajā apvidū, kurā gada vidējā gaisa temperatūra ir mīnus 7,6 grādi (izrādē gan tas nav uzsvērts). Varonēm izdomātas it kā latviešu saknes, taču pati lugas struktūra īpaši nav lauzta. Trim sievietēm katrai ir savs stāsts, bet aktrises piedalās arī abu pārējo stāstu vizualizēšanā, iemiesojoties citos tēlos, vīriešus ieskaitot.
Izrādē ir arī interaktīvi momenti, kad darbībā tiek iesaistīti publikā sēdošie vīrieši (rodas gan aizdomas, ka daļa no tiem ir sarunāti, jo tiek ekspluatēti vairākkārt, piekrīt bez šaubīšanās un neviens neatsakās). Uzreiz jāsaka, ka vīrieši kā dzimums tiek nostādīti pie ratiem, respektīvi, viņus vajag, lai kaut ko paceltu, turētu, nestu, tātad darba lopu statusā. Izrādes minimālisms, izmantojot divas mucas, trīs krēsliņus, pakaramo ar apģērbiem, dažus rekvizītus, piemēram, stikla cukurtraukus, no kuriem "baltā nāve" kaisās uz melnās grīdas, atraisa rokas atraktīvai spēlei, un izrāde ne brīdi no šī spēles principa neizkāpj. Inga Tropa sāk izrādi, vēršoties pie skatītājiem, un sienas starp spēles laukumu un publiku nav.
Zaudē pašironisko distanci
Domāju, ka nekļūdos, samanīdams izrādes formā un saturā divus iedvesmas avotus – un nav svarīgi, vai tie izmantoti kā atdarināšanas cienīgi vai, gluži otrādi, parodijas vērti. Pirmā ir Kventina Tarantīno filmu estētika, īpaši jau Kill Bill, kurā dekoratīvi šķīst asinis. R.Vaivara izrādē asiņu līšanas momenti izcelti īpaši, iesaistot meitenes asistentes, kuras no tīrāmo līdzekļu pudelēm šļaksta nezināmas izcelsmes vielu. Otrā filma, uz kuru atsauce šķiet nepārprotama, ir Larsa fon Trīra Melanholija – tā jau ir beigu daļa, kuru režisors pierakstījis klāt pats un kura mākslinieciski vismaz pirmizrādē bija pagalam neizstrādāta.
"Veči ir jāsit," – mazohistiskā entuziasmā deklarē režisors, šī mērķa vārdā pat mainot dzimumu vienai no "sliktajām" varonēm – lugā slēgšanai nolemtās skolas direktore ir sieviete, izrādē – vīrietis ar grūtnieces cienīga izmēra vēderu. Akcenti, kāpēc ar varonēm notiek tas, kas notiek, ir pārbīdīti, vainu noveļot uz vīriešiem. Var jau arī tā. Problēma ir cita – savā aizrautībā un enerģijas pārpilnībā režisors zaudē pašironisko distanci un kļūst par sludinātāju, bet izrāde iegūst teju vampīrisku enerģētiku, tā ļoti nopumpē skatītāja spēkus, ņemot vērā divarpus stundu (kā minimums) garumu bez starpbrīža. Visas situācijas, kurās nonāk varones, ir emocionāli izkāpinātas, liekot balansēt uz afekta robežas. Respektīvi, trim sievietēm tiešām nākas cīnīties par savām interesēm, sitot, kožot un vajadzības gadījumā mērķtiecīgi vemjot.
Inga Tropa, Karīna Tatarinova un Iveta Pole spēlē ļoti atdevīgi, lomas prasa arī fizisku izturību, spēju noturēt ritmu, saglabāt distanci. Kādam laikam tā visa pietiek. Bet tad iestājas brīdis, kas ir būtisks lūzums izrādes gaitā, – kad Ivetas Poles varone pareģo pasaules galu meteorīta dēļ.
No šī brīža sabrūk dramaturģija un sākas, piedodiet, vāji strukturēta vāvuļošana. Rodas iespaids, ka režisors provocē skatītāju iet ārā no zāles (kurā tai brīdī ir ieslēgta gaisma). Tāpat rodas iespaids, ka viņam fon Trīra Melanholija patiesi riebusies un tagad viņš izlēmis to parodēt. Iespējams, režisoram licies, ka tā, kā lugu pabeidz Milliaho, ir stulbi, taču pašreizējais risinājums, liekot jau tā uz cietajiem krēsliem izvārdzinātajiem skatītājiem pacietīgi gaidīt, kad un ar ko tas viss beigsies, nav daudz atjautīgāks. Vienīgais secinājums – nāves tuvuma iespējamība nepadara cilvēkus labākus un gudrākus.
Divas māsas un draudzene ir dīvaina izrāde. Reizēm mākslai pārmetam remdenību, bet te režisora krūtīs vārās vulkāns, taču trūkst vēsa prāta, lai visu, kas iekšā, saliktu puslīdz pa plauktiņiem. Varbūt būtu vērts veikt inventarizāciju. Šobrīd grūti piekrist Regnāra Vaivara pārliecībai, ka šī ir viena no viņa labākajām izrādēm.
Mika Milliaho. Divas māsas un draudzene
Režisors Regnārs Vaivars
Ģertrūdes ielas teātris
26., 27. oktobrī plkst. 19
asre
Paulas Jēger-Freiman rēgs