Sezonas iespaidīgākā un interesantākā Nacionālā teātra izrāde tapusi pagrabā, teātra Aktieru zālē. Tās ir latviešu literatūras klasiķa, diloņa pāragri pievārētā Jāņa Ezeriņa (1891–1934), deviņas noveles, ko teātra valodā, režisora Elmāra Seņkova ierosināti, interpretē septiņi NT aktieri – Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Madara Saldovere, Jānis Skanis, Uldis Norenbergs, Normunds Laizāns un Uldis Anže. Izrāde ar nepretenciozo, tomēr poētisko nosaukumu Ezeriņš (mazs ezers, akacītis, saprotams, arī novelista uzvārds) nebūt nav viegla ēsma skatītājam: tā ir gana gara (divas stundas 40 minūšu), stilā komplicēta un skar tēmas, kas nav ērtas izklaidēties kārajiem. Izrāde ir rotaļīgi nopietna (pārsvarā) monologu, retāk izspēlētu dialogu virkne – saruna par dzīvi un nāvi, tak vairāk par pēdējo. Baisa saruna. Literārajās kvalitātēs un sižeta paradoksu kaskādēs Ezeriņš nebūt neatpaliek no tādiem XIX–XX gadsimta mijas pasaules īsprozas meistariem kā Edgars Alans Po, O. Henrijs, Džeroms K. Džeroms, Kārena Bliksena u. c., tikai viena bēda – neesam parūpējušies, lai Ezeriņš, tāpat kā Blaumanis, kļūtu par starptautiskiem pazīstamiem latvju brendiem, ko vismaz šie autori godam pelnījuši.
Aktrise Ināra Slucka šo virtuozi šaušalīgo un melna humora caurstrāvoto teātra pasākumu reklāmas rullītī jau nosaukusi par "kapeņu stāstiņiem", un tiesa – konsekventi groteskā spēles maniere, spilgtie līķbālie spēlmaņu grimi, aktieru savdabīgi bremzētā vai, gluži pretēji, multiplikācijas kustoņu paātrinājuma gaita, sēru un bēru procedūrām iederīgas drānas (dominē melni goda apģērbi un apakšveļas kombinācijas – nu, lai dzīvajiem mironīšiem siltāk), mākslinieka Aigara Ozoliņa trūcīgi iekārtotā telpa ar pulkajiem drēbju pakaramajiem izplata aizlaiku naftalīna/aizmirstības smārdu. Vienīgais kinētiskais (kustīgais) objekts ir tukšs milzu skapis/zārks, kuru aktieri kā spītīgi gliemeži stumda sev līdzi un virs kura uzslējusies tipiska idilliska latvju sēta miniatūrā – leļļu namiņš, kas reizēm atdzīvojas. Plus komponista Edgara Mākena infernālais muzikālais fons, kas nudien uzdzen zosādu.
NT pagrabā tiešām bailīgi būtum laist bērnus (tāpēc arī māxxxla man ar trim xxx – maziem un vājnervniekiem neiesakāms gabals). Nešaubīgi – Seņkova & Co Ezeriņš ir spilgts formas darbs, maķenīt radniecīgs Boba Vilsona atsvešinātajam masku un aktieru – grotesko marionešu – teātrim. Paradoksāli, ka Elmāra Seņkova izrāde arī ir vienīgā Latvijā, kurā ieskanas šogad visai Eiropai būtiskā Pirmā pasaules kara tēma – nu gluži kā Vilsona izrādē 1914, kas ir Brašā kareivja Šveika piedzīvojumu interpretācija uz Prāgas Nacionālā teātra skatuves, – Ezeriņa un 1914 premjera notika vienā dienā!
Ikviens Ezeriņa aprakstītājs sastapsies ar kādu, manuprāt, neatrisināmu problēmu. Stāstu stāstīšana uz teātra skatuves Latvijā ir aprobēta vērtība – atcerieties kaut vai JRT Ziemsvētku akciju ar Kārļa Skalbes pasaku teicējiem un daudzos "latviešu stāstus", kas jau iemantojuši klasikas oreolu. Ezeriņš ir lielisks stāstu stāstīšanas paraugs, kas beidzot atceļojis uz namu, kur tam būtu organiskākā mājvieta. Taču ir kāda nianse, kas atšķir vienkārši profesionālu mākslu no meistardarba, – tā ir intonācija (intonāciju daudzbalsība), izrādes netveramais, neaprakstāmais šarms. Ezeriņam tāds piemīt.
Nu kā lai apraksta, ar kādu maza, drusciņ aizvainota bērna organiku Jānis Skanis stāsta noveli par Burbeka tēva noslēpumu, – ka šī intonācija ir izrādes absolūtais šedevrs? Kā lai apraksta Ināras Sluckas krievu jaunkundzes valšķīgo rožu pumpura smaidu, kad tā skatās uz Normunda Laizāna "lēmēto" latvju karavīru (novele Apstarotā galva)? Kā lai vārdos ietver filigrāni izkopto rotaļu ar valodu, ko divās novelēs demonstrē Uldis Anže, – pateikt, ka tas ir pārsteidzoši? Banāli.
Tāpat nav iespējams aprakstīt Astrīdas Kairišas klusējošo klātbūtni, kas reizēm izstaro enerģiju, kuras dēļ ne tikai miroņiem būtu no zemes apakšas gaisā jābrauc. Vai Ulda Norenberga biedējošo izmisumu, sastopoties ar savu noģīmi (fotogrāfiju) stikla šķirstā. Vai Madaras Saldoveres blusas vampīrisko lokanību un asiņaini baudkāro muti, kas šķiet bezizmēra? Jāatzīst – gandrīz visas deviņas noveles atrisinātas ar neatkārtojamu, tieši šo aktieru organisko psihofiziku, kas ir tik savāda, dīva, spocīga, pretdabiski dabiska. Ja teātra telpā vispār ir iespējams uzburt maģisko erotisko, juteklisko vilkmi no aizkapa valstībai piederošiem personāžiem, tas nu Ezeriņā notiek.
Ar Jāņa Ezeriņa noveļu palīdzību tapusi gudra, stilīga izrāde par Erosu un Tanatosu – seksu un nāvi kā patieso dzīvības kurināmo. Satriecoši lieliski!
Ezeriņš
Nacionālā teātra Aktieru zālē 20.V plkst. 18.30
Biļetes pārdotas
@@@@@
pūkains
Paulas Jēger-Freiman spoks
Ja