Nevis vienkārši dokumentālā, bet gan hiperreāli dokumentālā stilistikā tiks veidots Viljama Šekspīra lugas Jūlijs Cēzars iestudējums Andreja Jarovoja režijā Ģertrūdes ielas teātrī – visai ambiciozi vēstīts izrādes pieteikumā. Dokumentāls būtu tāds, kas balstīts autentiskos avotos, vai varbūt tāds, par kura īstumu vēstītu reālo dzīvi apliecinoši rekvizīti. Bet kāds būtu hiperreāli dokumentāls?
Protams, politiskās dzīves aizkulises ir bijušas košas, asinīm šļakstītas un ziņkārīgo acīm slēptas it visos laikos – vienalga, tirānijā vai demokrātijā. Tāpēc arī angļu dramaturga versija par pretrunīgi vērtējama valdnieka gāšanu no troņa un vēl postošāko apjukumu, kas sākas, politiskajām strāvām zaudējot centru, kuram pakļauties vai kuru apstrīdēt, būs mūždien laikmetīga. Taču minētais vien izrādi nevar padarīt par autentiskas pieredzes atklājēju. Runa taču nebūs par kodoskopa izgaismoto foto, kas dokumentē Jūlija Cēzara sekciju, – uz sienas izgaismojas neskaitāmu dūrienu sakapāta kaila vīrieša mugura?
Sasaisti grūti saskatīt
Romas politiskā elite, kuras vidū Ināras Sluckas Jūlijs Cēzars, Edgara Samīša Marks Bruts, Līgas Zeļģes Kajs Kasijs, Jāņa Kroņa Kaska, Ivara Krasta Marks Antonijs un Romāna Bargā Metels Cimbers un Emīlijs Lepids, ir ģērbta elegantos mākslinieces Sintijas Jēkabsones kostīmos – taisna piegriezuma kleitās un žaketēs ar šauriem atlokiem, dažam arī bikses stilīgi beidzas virs potītēm. Pirms apspriedēm viņi sanāk uz glāzi vīna, politiskos lēmumus sagatavo kuluāros un apmainās formālām laipnībām, lai vēlāk ietriektu dunci mugurā – Šekspīra gadījumā tas notiek gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Par mūsdienām liecina vēl arī viedtālruņi, kuros pīkstēdamas pienāk īsziņas no sacelšanās dalībniekiem, bet Kapitolija plašumus ir nomainījusi sēžu zāle, plastikāta galdi, krēsli un mikrofoni, kuru vadus demagoģiskās runas nodevīgi padarījušas asins sarkanus.
Citādi lugas aktualitāti šeit un tagad un portretēto varoņu sasaisti ar mūsdienām grūti saskatīt. Ne mums tik harismātisku līderu, ne tādu oratoru, lai tiem uz vārda noticētu. Lai gan Bruta un Antonija karaspēku satikšanās ir efektīga, kad viņi, pārlēkuši pāri frontāli novietotajiem debašu galdiem, sāk zvērīgi vicināties dūrēm.
Pavediens izslīd
Iespējams, Andrejs Jarovojs nemaz nav paredzējis komentēt mūsu politisko pieredzi, bet vēlējies paraudzīties uz to, vai valstsvīri varētu būt arī citādi, nekā mums ierasts. Radikāli, spējīgi pārraut kompromisu saites, tādi, kas pieņem lēmumus saskaņā ar dziļāko pārliecību. No šāda skatpunkta Šekspīrs neiegrožo iespējamās intonācijas, kādās jāizsaka varoņiem piešķirtās replikas. Nekas izrādē neliek šaubīties par Bruta, Kasija vai Antonija labāko nodomu patiesumu, kad tie patosa uzvilktās frāzēs iestājas pret Cēzara neuzvaramības cementēto varaskāri un iedomību, kas apdraud vispārējo labklājību. Taču šādas režijas koncepcijas pavediens izslīd, jo tā arī neuzzinām iemeslus, kāpēc pēc Cēzara nāves viņi visi kā viens kļūst par varas apdullinātiem reālpolitiķiem, kuri nekādu vērtību nepiešķir morālei un empātijai, bet finālā atkal apskaidrojas un, grimstot pašrefleksijā, apzina savas kļūdas un izpērk tās ar savu dzīvību.
Skaidrs, ka režisors, viņš arī gaismu mākslinieks, gribējis skatītājus padarīt par daļu no izrādes, varbūt par tautu, kuras vārdā vai par spīti kurai notiek politiskās spēles, – skatītāji sēž tribīnēs telpas abās pusēs aiz debašu galdiem, un gaismas satumst, tikai ainām nomainoties. Turklāt tā vien šķiet, ka izrādes ievadā ierakstītie skatītāju aplausi tiks spekulatīvi izmantoti pret mums pašiem. Un kāpēc gan ne, ja reiz telpas iekārtojums atgādina ringu un tik neglaimojoši pilsoņus raksturojis jau Šekspīrs, to domām par labu vienam vai otram oratoram liekot mainīties kā vējrādim. Paldies, ka režisors mūs vērtē augstāk un pašu saražotajiem aplausiem neliek skanēt, te suminot vienu, te noliedzot citu, lai gan skatītāju un aktieru mijiedarbē mērķtiecības trūkst.
Spoku nesvītro
Teksts ir īsināts tikai mazliet, toties ir koriģēts darbojošos personu sastāvs – atsakoties no daudziem trešā plāna tēliem, vienam aktierim spēlējot vairākas lomas un Jūliju Cēzaru, Kasiju un Oktāviju Cēzaru uzticot spēlēt sievietēm. Vai režisors tādējādi gribējis uzsvērt emancipācijas sasniegumus vai to, ka varai, cēliem nodomiem, tāpat kā nodevībai, nav dzimuma? Ja tā, tad paliek bez atbildes jautājums, kāpēc Bruta sievai Porcijai, kuru līdztekus Oktāvijam Cēzaram atveido Dārta Daneviča, nav dots izrunāt reto frāzi, kas lugā apliecina sievietes līdztiesību vīriešu pasaulē. Savukārt Līgas Zeļģes erotizētā balss, jutekliskie pieskārieni citiem sazvērniekiem un izaicinošās pozas pie sēžu galda neapšaubāmi apzināti uzsver kaislību, kas viņā vārās, un drīzāk iekāri, nevis politisku aprēķinu, kas viņu vada. Tāpēc mulsina, ka principā rūdīta politiķe apmaiņā pret vienu intīmas tuvības mirkli (un pat diezgan vienalga, vai tas būtu Bruts, Antonijs vai Kaska) ne tikai piemiegs acis politiskajās debatēs, bet pat viegli pieņems pretinieka retoriku. Vai sievietes kā tā sauktais vājais dzimums būtu metafora Cēzara fiziskajam vārgumam, kurš, par spīti slimīgumam, ir nokļuvis atzinības virsotnē?
Tomēr aizdomas par sievietēm izrādē ierādīto neglaimojošo vietu (ne visi būs izlasījuši režisora interviju Dienā) pilnībā kliedē Ināras Sluckas darbs titullomā. Principā Cēzara gan lugā, gan izrādē varētu arī nebūt, jo ne jau par viņu ir stāsts. Šekspīru, domājams, vairāk interesējis, kas notiek pēc tirāna nāves, kā šķietami labie nodomi spēji izkurtē un galu galā pavēršas pret pašiem valdnieka nodevējiem. Luga liek domāt arī par principialitātes un kaprīzes, godprātības un skaudības sadursmi cilvēkā un spēju šīs kolīzijas pārvarēt. Taču, kā nosaukums piešķir autoritāti lugai, tā Ināras Sluckas tēlojums piešķir viedumu un nopietnību izrādei. Viņas stiegrainais stāvs, askētiskie sejas vaibsti, balss un kustību lakonisms iemieso pragmatismu un stingrību, neatņemamas profesionāla politiķa īpašības, kas viegli saplūst ar Šekspīra saistīto valodu, ne mirkli neļaujot tai izskanēt māksloti. Pat pēc tam kad viņas varonis aiz tribīnes tiek gļēvi sadurstīts ar plastmasas nažiem visai samocītā ainā, kuru glābj stroboskopa apdullinošie mirkšķi, viņas čokurā sarāvies stāvs ar izrisušām matu cirtām nezaudē cēlumu un respektu.
XXI gs. teātrim izaicinājums ir Cēzara spoka iekļaušana skatuviskajā darbībā. Režisors neiet vieglāko ceļu un nesvītro viņu no tēlu saraksta. Tā vietā Ināra Slucka atkal pieceļas un ieņem Cēzara vietu pie diskusiju galda. Viņas nesatricināmais, neatslābstošais smaids liek domāt par likteni, kurš notiek tikai pēc tā izvēlētas dienaskārtības. Kā nācies lasīt, politiskie oponenti nogalināja Cēzaru, nevis cēzarismu, lasi: cilvēku, nevis viņa tikumus. Zināmā mērā ar likteņa tēmu sasaucas arī šķietami neiederīgā deja izrādes finālā. Taču tā nav kaujas triumfa deja – dzīvi palikušie, kuru vidū Antonijs un Oktāvijs Cēzars, bez entuziasma pakļauj savu augumu mūzikas ritmiem, respektīvi, viņi turpina dzīvot tā vienkāršā iemesla dēļ, ka rīt būs atkal jauna diena, kuras sagaidīšanā viņu nopelni mazi.
Viljams Šekspīrs. Jūlijs Cēzars
Režisors Andrejs Jarovojs
Ģertrūdes ielas teātris 17. septembrī plkst. 20
Smukulis
Ko vēlējos