Režisors Viesturs Meikšāns šajā sezonā Latvijas teātros iestudēšanai izvēlējies kaut arī par dramaturģijas klasiku kļuvušas, tomēr provokatīvas pagājušā gadsimta modernistu lugas. Gan Liepājas teātrī iestudētajā Federiko Garsijas Lorkas Bernardas Albas namā, gan tikko Dailes teātrī uzvestajās Žana Ženē Kalponēs autori runā par gluži konkrētām subordinētām attiecībām. Vai tiktu preparēta attiecīgi mātes un meitu vai kundzes un kalpoņu savstarpējā atgrūšanās un pievilkšanās, vienlaikus ir piešķirta liela interpretācijas brīvība šīs neviennozīmīgās attiecības kadrēt atšķirīgos kontekstuālos rāmjos.
Atliek jautājums, cik jēgpilni tā tiek izmantota – šodienas sievietes ir visnotaļ emancipētas, lai Bernardas Albas namā notiekošo neuztvertu burtiski, un sabiedrība kopumā ir gana brīvdomīga, lai Bernardas Albas slēgto māju vienkāršoti neasociētu ar autoritatīvas varas represīvo dabu. Arī saimnieku un kalpu šķiriskais pretnostatījums XXI gadsimtā Rietumeiropā nav diez cik aktuāls, lai caur tā prizmu pārlasītu Kalpones. Bet verga dvēseles gan nekur nav zudušas, un par to laikam arī Viestura Meikšāna izrāde Dailes teātra Mazajā zālē.
Agresīvi žesti
Nav šaubu, ka režisora ieskatā mēs visi esam viena pirmsākuma bērni un vienīgi racionāli neizskaidrojamu iemeslu dēļ mums nākas piedzimt un uzaugt atšķirīgos sociālajos apstākļos, kas veicina vai – tieši pretēji – kavē formulēt un sasniegt izraudzītos mērķus.
No izrādes plakāta gan Rēzijas Kalniņas Kundze, gan Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kalpone Solanža un Ievas Segliņas kalpone Klēra, identiski smalkām mežģīnēm un pērlēm rotātas, vienādi grimētām sejām un tādām pašām sasukām, cieši raugās tieši garāmgājējam pretim. Arī izrādes gaitā kalpones prasto apakšveļu nomaina pret Kundzes ekstravagantajiem tērpiem, bet pēdējā, pašas sadomātā pārdzīvojumā slīkdama un dzīves jēgas pavedienam izslīdot, izģērbjas līdz elegantam kombinē.
Šīs kalpones nav melnās pieticīgās kleitiņās tērptas apteksnes. Radošā komanda mērķtiecīgi radījusi deklasētu, tādu kā grūti audzināmu pusaudžu tēlus, kuru bravūru vēl nav aplauzušas pirmās zonā vai vismaz nepilngadīgo kolonijā pavadītās dienas – askētiski iekārtotā skatuve ar betona faktūrā izgaismoto gala sienu vedina domāt, ka kalpones savus dialogus risina ieslodzījuma vietā. Varbūt pat uz visu notiekošo mēs noraugāmies retrospektīvi.
No viņu mutes pat uzruna "kundze" izskan kā lamas. Šīs kalpones ir brutālas – kā boksa ringā viņas viena otrai raida agresīvus žestus, ar pirkstiem draudoši nostiepj nakts šortu gumiju un aizsprauž aiz tiem savus novalkātos kreklus. Tā viņas fiziski un emocionāli vardarbīgi izaicina viena otru sacelties pret Kundzes pedantisko dresūru un fantazē par vardarbīgu plānu, kā atbrīvoties no viņas uz visiem laikiem.
Tik askētiska spēles telpa pieprasa sevišķi niansētu aktierdarbu, izteiksmīgi izspēlētas varoņu nepastāvīgās attieksmes un mainīgā garastāvokļa virāžas, kalpoņu naidu spēji nomainot līdzjūtībai un Kundzes slimīgi jūsmīgo pasaules skatījumu – rafinētai padoto noziedzīgā plāna atmaskošanai.
Pret ko viņas saceļas
Ilze Ķuzule-Skrastiņa tehniski spēlē nevainojami, izmantojot jau izrādē Mana māsa ievingrināto autisma determinēto ķermeņa valodu. Savukārt Ievas Segliņas vieglā emocionālā ierosināmība rada visai saraustītu tēlu, kas bez pietiekama iekšējā pamatojuma svaidās no viena emocionālā stāvokļa, no vienas intonācijas un grimases otrā, kādēļ grūti piekļūt viņas varones būtībai. Pārliecinoši emocionāli piesātināti aktrise gan izpilda psiholoģiski nospriegotās epizodes, piemēram, brīžos, kad veselais saprāts atmostas un viņa cenšas vest pie prāta pārmēru aizrāvušos māsu.
Par Kundzi mēs uzzinām no kalpoņu stāstītā un viņas pašas rīcības. Jā, viņas viszinošais tonis var būt kaitinošs, šķebinoša var šķist viņas liekulīgā morāle, kad viņa aizgrābti stāsta par mīļotā ciešanām ieslodzījumā un vienlaikus nezaudē valšķes šķelmīgo skatienu cerībā uz neprātīgu piedzīvojumu, klīstot viņam nopakaļ no cietuma uz cietumu. Arī sīkmanība, neapzinoties, cik daudz netīra darba prasa viņas nevainojamo dzīves apstākļu nodrošināšana, var izvest no pacietības, taču viņa itin nemaz nepazemo savas kalpones un neņirgājas par viņām, un tas krietni vien iedragā publikas atbalstu kalpoņu sazvērestībai.
Izrādē tūlīt pēc pirmizrādes Rēzijas Kalniņas varone bija izteikti teatrāla lauku aristokrāte. Viņas tēls bija nenoliedzami konceptuāls, atgādinot sīkplastikas figūriņu no pasaules, kas riņķo visai attālā orbītā no tās, kurā dreifē kalpoņu apdzīvotā. Viņas trauslo, sakņupušo augumu tikai izcēla Ilzes Vītoliņas īpatnējais, ķermeni deformējošais asimetriskais kostīms, kurā krinolīns asprātīgi aizstāts ar spilveniem, kas piesieti virs gurniem. Toties pēc divām nedēļām tēla viengabalainība diemžēl bija zudusi un ieviesušās reālistiskās intonācijas teatralitātes mirkļus padarīja ārišķīgus.
Ja izrādes galvenās varones spēlē vizuāli atbaidošas sievietes, efekts noteikti ir iespaidīgāks, nekā ja kalpones atveidotu grimēti vīrieši, kā to bijis iecerējis dramaturgs. Taču tēlos uzsvērtie naturālistiskie akcenti notiekošo acīmredzami liek uztvert nopietni, tas krietni mazina teatralitātes devu, par ko regulāri atgādina varoņu uzvedība uz skatuves, aktrisēm labprāt smīdinot publiku ar ekspresīviem žestiem un negaidītām intonācijām.
No vienas puses, šāda interpretācija labi saderas ar dramaturga interesi par sabiedrības zemākajiem slāņiem, viņš priekšplānā izvirza atstumtos margināļus, kuri saceļas pret pastāvošo iekārtu un iepriekšnoteikto lietu kārtību. Acīmredzami režisors vēlējies uzsvērt kalpa kompleksa graujošo dabu, pakļautību vienādojot ar zemiskumu un ļaunumu. Atklāts gan paliek jautājums, pret ko viņas saceļas – pret konkrēto saimnieci vai pret laikmetu, kas nesola jebkādas nākotnes izredzes. Vai viņas vada vispārcilvēciska taisnības izjūta, nepelnīts aizvainojums vai tomēr vienīgi skaudība?
Grūti arī pateikt, cik lielā mērā viņas izaicina kundzi un cik lielā mērā – viena otru, atklājot atbrīvotas kaislības solīto baudu. Kalpoņu jutekliskajās darbībās iekodēta zināma savstarpēja intīmā ieinteresētība. Tā kā izrādē pietrūkst jebkāda plašāka konteksta, lai identificētos ar bezkaislīgi drūmo, auksto un tukšo skatuvi, kalpoņu izdarībās var noraudzīties drīzāk kā slima prāta ačgārni uztvertā un pārprastā realitātē, kurā maz nozīmes ir viņu ārkārtējās rīcības cēloņiem.
Tādējādi arī izrādes fināls neiegūst gaidīto jaudu. Vēstot par drosmīgās sacelšanās nespēju mainīt par viņām stiprāko apkārtējo pasauli, kalpoņu atvadas no šīs zemes kārtības un nespēja iegūt brīvību, saglabājot dzīvību, diemžēl paliek tikai viņu pašu darīšana. Gaismām nodziestot, viņu ķermeņu melnās kontūras it kā atraujas no realitātes un dibenplānā strauji atkāpjas izgaismotās betona plāksnes. Viņas pārvar Zemes pievilkšanas spēku – atbrīvojas no Kundzes varas un arī zaudē iespēju lemt par savas kustības virzienu.
Kalpones
Dailes teātra Mazajā zālē 23.IV plkst. 19, 11.V plkst. 18, 17.V plkst. 19
Sazinkas
kode