Izrādes Karmena recenzija. Vienīgā nestandarta sieviete

Prospēra Merimē novele Karmena (1845) man šķiet daudz interesantāka par slavenās Žorža Bizē operas (1875) libretu, kas ir samērā banāls, melodramatisks. Novelē ir vairāk detektīva elementu, dažādu notikumu, to var lasīt kā dēku stāstu. Tajā neviens nav patētiski romantizēts, vismazāk jau cigāru fabrikas strādniece, noziedznieku līdzdalībniece un pavedinātāja Karmena. Merimē savu ironisko attieksmi paudis jau pašā noveles sākumā, citējot grieķu dzejnieka Pallāda indīgo epigrammu: "Jebkura sieviete ir ļaunums, bet divreiz mēdz būt laba – mīlas vai nāves gultā." Taču, līdzīgi Tolstojam, kurš kā kristietis nosodīja laulības pārkāpēju Annu Kareņinu, bet kā talantīgs rakstnieks radīja spēcīgāko sievietes tēlu pasaules literatūrā, arī Merimē stāstot aizraujas ar savu varoni, kuru jebkurš civilizācijas iežņaugts cilvēks var tikai apskaust par brīvību darīt tikai to, ko vēlas, kas Karmenai piemīt tik dabiski kā kaķim.

Aktrišu slaidās kājas

Pats labākais Merimē novelē ir lakonisms emociju aprakstā un galēji skopais didaktikas slānītis. Diemžēl ar šādu lakonismu nevar lepoties Dailes teātra iestudējums. Nezinu, vai tas ir mans personiskais sezonas beigu sindroms, bet vairākās pēdējā laika izrādēs izbrīna tekstu pārpilnība, kas līst no skatuves apdullinošos ūdenskritumos, vārdu plūdos slīcinot skatītāju uzmanību un lielākoties aizšalcot gar ausīm. Lai mums pateiktu, ka Karmena patiesībā ir gudra, viņai nav obligāti jāpauž kvantu fizikas atziņas, lai cik labi teorijas par savstarpēji atkarīgu daļiņu mijiedarbību raksturo viņas un Hosē attiecības. Bet viņa to dara! Ilze Ķuzule-Skrastiņa ar plastiku, balsi, enerģētiku rada gana suģestējošu personību, lai lieki būtu arī plašie nostāsti par viņas sūro jaunību audēju fabrikā un – kā var nojaust – prostitūtas gaitu pirmsākumos.

Lietuviešu režisors Rolands Atkočūns, daļēji sacerot, daļēji aizņemoties no citiem avotiem savu Karmenas versiju (par to vēlāk), vairāk iedvesmojies no slavenās Bizē operas, ņemot no tās gan tēlu sistēmu, gan divus vaļus, uz kuriem balstās librets, – mīlas trīsstūri kā darbības virzītāju un romantizēti skarbo vīriešu pasauli, ko operā pārstāv gan zaldāti, gan kontrabandisti, gan toreadors Eskamiljo. Iestudēts profesionāli. Kaislīgām ainām un horeogrāfiskām atkāpēm seko episki monologi, kuros cits pēc cita glīti satērptie torero pienāk pie rampas, lai, saspringti raugoties zālē un efektīgi žestikulējot, atstāstītu dažādus sava riskantā amata noslēpumus un poētiskus novērojumus.

Noticēt tam visam, piedodiet, nav iespējams, jo tas ir dekoratīvi un tukši. Taču pat nezinītim top skaidrs, ka vīriešiem ir viņu lieta, starp viņiem valda nopietna profesionālā konkurence un viņu profesionālie riski liek režisoram viņus apbrīnot un idealizēt. Intervijā Kultūrzīmēm Rolands Atkočūns saka: "Jo… vīrieši dzīvē visu laiku kaut kur iet, aiziet, dodas cīnīties ar kaut ko un par kaut ko… Tāds, lielos vilcienos skatoties, ir viņu liktenis, zināma sūtība." Uz sievietēm tas viss, loģiski, neattiecas. Kā jau daždien Dailes teātrī, viņas eksponē savu skaisto augumu, dažkārt metoties spāniskā dejā un kaislīgi izsaucoties "assā!" vai "olē!", bet lielāko daļu laika līganiem gurniem laiski pārvietojoties pa skatuvi vai sēžot provokatīvi paplestiem ceļgaliem un uzrautiem svārkiem, ļaujot visā garumā apskatīt Dailes aktrišu un izrāžu firmas zīmi – slaidās kājas. Viņas izrādē apmierina vīriešu vajadzību atgūties pēc draudīgās vēršu cīņas – citu funkciju viņām nav, arī nodarbošanās neskaidra. Tā ir viņu vienīgā esības jēga – arī pat visnotaļ emancipētā Kristīnes Nevarauskas Mikaēla, zaudējusi Hosē, pat piedzērusies un iztrakojusies, tomēr nerod sevī spēku dzīvot tālāk.

Kas ir autors?

Lai gan izrādes programmas bukletā virs nosaukuma – tur, kur parasti ir autora vārds, – minēts pats režisors Rolands Atkočūns, bet zem Karmenas vārda vēstīts "pēc Prospēra Merimē noveles motīviem", mēģinot noskaidrot, kas ir autors izrādē runātajiem un programmiņā ievietotajiem dziļdomīgajiem tekstiem par toreadoriem un vēršiem, atklāju, ka tie, tāpat kā vismaz puse iestudējuma dialogu un principiāli sagrozītais fināls, nāk no krievu dramaturga Dmitrija Minčenoka lugas Karmena citādi. Minčenoks ir Krievijā pazīstams dokumentālo filmu par slaveniem komponistiem scenārists un arī savai lugai iedvesmu smēlies vairāk operā nekā Merimē novelē. Ļipeckas teātra iestudējumā luga pirms pāris gadiem plūkusi laurus Smoļenskas teātra festivālā.

Kad Rodions Ščedrins savai sievai leģendārajai balerīnai Maijai Pļiseckai uzrakstīja baleta svītu Karmena, viņš savu vārdu lika otrajā vietā pēc Žorža Bizē, kura mūziku izmantojis. Dmitrijs Minčenoks, kura lugu Rolands Atkočūns beletrizējis un viegli pārveidojis (piemēram, ieviešot "mietpilsoniskos" Mikaēlas vecākus – visrēgaināko izrādes pāri Pētera Gaudiņa un Akvelīnas Līvmanes izpildījumā), nekur informācijā par Dailes teātra izrādi neparādās, savukārt jau minētajā intervijā režisors saka: "Nācās rakstīt pašam, jo Merimē novelei dramatizējuma nav. Kaut gan meklēju, taču arī dramatiskus iestudējumus netiku atradis."

Kas paliek?

Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, pirmkārt, Karmena ļoti piestāv vizuāli – aktrises pievilcībai nav standarta vaibstu, un Karmena uz Dailes skatuves ir vienīgā nestandarta sieviete, kuras būtību neizsaka tikai gurnu kustības vai maksimāli dekoltētās kleitas dziļajos šķēlumos vīdošie vienmērīgi brūnie stilbi. Lai gan tādi draudi pastāv.

Par spīti Rolanda Atkočūna publiski paustajam, ka Karmena ir maigs tauriņš, kas vēlas būt mīlēta, šī Karmena ir huligāns, kas uzprasās uz nepatikšanām – un, kas zina, kāpēc, – izaicinot Dievu vai vienkārši ķerot kaifu no adrenalīna. Cilvēks – spriedze, kura klātbūtnē visi jūtamies neērti. Savukārt Artūra Skrastiņa Hosē ir apvaldīts, iekšupvērsts, ironisks. Karmena ar vieglu pieskārienu viņā iededz nepazītas jūtas un sadedzina skaidri paredzamo mierīgo dzīvi ar karjeru un kāzām ar blondo skaistuli Mikaēlu (diemžēl sadedzina arī burtiski – uz akas liesmo neliels Hosē pasniegto banknošu ugunskuriņš). Šiem diviem beigās nevajag kā seriālā atstāstīt savu neiespējamo jūtu vēsturi, it kā viņi būtu pensionāru pāris, kurš gremdējas atmiņās par jaunību (tomēr viņi to dara!). Pietiek ar viņu saskatīšanos, lai visas klišejas, īpaši verbālās, kļūtu liekas kā lētas plastmasas pērles uz viņu savstarpējās tiecības zelta diega.

Pēcizrādes sajūtā paliek arī dažas horeogrāfes Ingas Raudingas iestudētās toreadoru un matadoru kustību etīdes – apvaldītas, klusas, noslēpumainas ceremonijas (lai gan biežā vicināšanās ar sarkanajām muletām izrādi dzen dekoratīvisma grāvī). Paliek veids, kā pūlis, papēžus klaudzinot, pirmoreiz ierodas bārā pie korridas arēnas. Paliek Ērikas Eglijas un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas dziedātās flamenko dziesmas. Personīgi man paliek arī to autore un dziedātāja Jasmīna Levī. Paliek cieņpilnais Pētera Liepiņa darbs visu pieredzējušā bārmeņa lomā. Paliek scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša telpa – majestātiska un gurda spraišļu un arku poēma, kuras apputējušajās, laika zoba paretinātajās rūtīs liktenīgais stāsts kaut uz mirkli iegūst savu pārlaicīgo dimensiju.

Karmena

Dailes teātra Lielajā zālē 1., 2., 6., 7.VI plkst. 19, 10.VI plkst. 18