Ieraugot vienas sezonas laikā jau trešajā Latvijas Nacionālā teātra Jaunās zāles izrādē Uldi Siliņu protagonista lomā, ir skaidrs, ka tā nav nejaušība. Aktieris ir kļuvis par jaunās paaudzes idejisko seju, atveidodams gan Antiņu Reiņa Suhanova iestudējumā Antiņš. Zelts. Kalns, gan Jēkaba Nīmaņa Ceļojuma uz ziemeļiem galveno varoni – Ziemeļmeitas meklētāju. Jauniestudējumā viņš ir Uldis un Garlībs Merķelis.
Šāda konsekvence nedaudz transformē priekšstatu par sezonas sākumā pieteikto četru izrāžu ciklu, kurā pēc sākotnējās ieceres bija jādominē vienam no teātra izteiksmes līdzekļiem – vizuālajiem līdzekļiem, kustībai, skaņai vai vārdam. Horeogrāfu un dzejnieku sastapšanās projekts visas manas vājības ir tavas lūpas tomēr ir savrups, savukārt tieši "Siliņa faktors", ja to tā var nosaukt, apvieno pārējos trīs iestudējumus triptihā, kura kopīgā pazīme ir klasiska teksta transformācija. Savu jaunā, meklējošā, dumpīgā tipāža reputāciju aktieris šosezon apliecinājis arī projektā Skolas soma rādītajā Valtera Sīļa un Kārļa Krūmiņa izrādē Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas 2. teātris, kurā viņš austiņās runāja huligāniskāko no četrām komentētāju balsīm, līdz kādā brīdī uzskrēja uz skatuves ar vēsturiskajiem personāžiem, lai uztaisītu selfiju.
Kādas traumas anatomija
Režisora Toma Treiņa izrādes Latvieši struktūru veido dramaturģes Justīnes Kļavas rakstītie galvenā vēstītāja Ulda monologi, kuros viņš vēršas pie skatītājiem, un piecu aktieru izspēlētas ainas, kas atklāj dramaturģes viedokli par latviešu raksturu un tā izveidošanās vēsturiskajiem apstākļiem. Ulda Siliņa Uldis varbūt ir, varbūt nav aktiera paštēls, un grūti spriest, vai monstrozais skolotājas Rudzītes tēls ir dramaturģes, režisora vai aktiera skolas gadu traumas rezultāts.
Stāstot par Garlība Merķeļa Latviešiem, Uldis nemitīgi atsaucas uz "bēdīgi slaveno skolotāju Rudzīti", taču šīs skolotājas "slavas" bēdīgums izpaužas tajā, ka viņa stundā paudusi jaunietim nepieņemamas atziņas, kam viņš nepiekrīt, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc skolotāja ir stulba. Taču dramaturģe tikai vienā aspektā ļauj noprast, ka jaunajam censonim, savus priekšstatus par zemnieku stāvokli XVIII gadsimtā smeļot no grāmatām, varētu arī nebūt taisnība – tas ir epizodē, kad Uldis apšauba, vai dzimtcilvēkiem feodālajā iekārtā maz ir bijis tik slikti, savukārt epizodē, kuru izspēlē aktieri, Zanes Jančevskas Žēlava stāsta par nežēlīgo pēršanu, kam tikuši pakļauti dzimtcilvēki.
Opozīcija "vecie" – "jaunie" ir normāla, un jebkuru paaudžu sadursmju neizbēgamību nav vērts pat apspriest. Tomēr dramaturgam vajadzētu spēt saprast, ka taisnība nekad nav vienā pusē, bet kaut kur pa vidu un, iespējams, skolotāja Rudzīte arī atražo klišejas, kas var likties vecas un muļķīgas, taču jaunietis Uldis atražo tieši tādas pašas. Tāpēc visnotaļ infantils šķiet izrādes fināls, kurā Uldis kategoriskā balsī lasa sprediķi par to, kādai ir jābūt pasaulei, un tonī, kas nepieļauj alternatīvu viedokli, ar skatienu urbjoties zāles tumsā, prasa zālei: kā domājat jūs? Pēc īsas, neveiklas pauzes atskan vientuļš politkorekts čuksts: "Taisnība." Šis varbūt ir viens no spēcīgākajiem latviskuma kodiem, ko izrāde izprovocē skatītājā, – pat ja tev liekas, ka Ulda teiktajam nevar simtprocentīgi piekrist, tu taču nesāksi diskusiju, jo atrodies izrādē un kas to zina, vai tā ir pieņemts un iecerēts. Prasme paturēt savas domas pie sevis nu reiz ir viena kārtīga latvieša iezīme. Arī mana, protams.
Kamanas bez zirga
Izrādes pamata sižetu veido vairākās ainās sadalīts vēstījums par ģimeni, kas no nodedzinātas lauku sētas kamanās dodas pie muižkungiem, kur tai ir apsolīts miteklis. Kamanām avarējot un zirgam aizbēgot, ģimene nonāk situācijā, kad no azotes izritinās viss, kas citam par citu sakāms. Vecmāmiņa, tēvs, māte, dēls un meita iemieso ja ne gluži visas iedomājamās pretrunas, kas raksturīgas latviešu nācijai (kura tobrīd vēl nav izveidojusies), tad lielu daļu no tām gan. Pagānisms pret kristietību, dziedniecība pret medicīnu, mēģinājums lauzt tradīciju un meitenei nenodarboties ar senču zintīm, bet amatniecību, vīra sapnis par ērģelēm pret sievas pragmatisko tieksmi pēc turības, savstarpējās sarunās paustais nicinājums pret vāciešiem pret iztapību, vienu vācieti (Merķeli) sastopot. Un tā joprojām. Tēlu iemiesojums aktieriem padodas ar atšķirīgām sekmēm.
Manuprāt, interesantākie ir vecmāmiņa Žēlava, kuru Zane Jančevska rāda kā izteikti konservatīvu, taču brīžiem nudien viedu sievieti, kas nav nekāda mīļā Kukažiņa. Tā ir dzīves nežēlota, bet nesalauzta sieviete, kurai brīžiem arī savi niķi un viltus noder. Otrs interesantākais izrādes varonis ir Jurģa Spulenieka «sacītājtētiņš» Laimītis – šķietami progresīvs, taču brīžiem arī nīkulīgs un divkosīgs intelektuāļa priekštecis, kurš vārdos sludina gavēni, bet pats klusi iekožas pīrāgā.
Savukārt samērā maz vielas tēla veidošanai dramaturģe atvēlējusi Ivaram Kļavinskim dzimtas tēva Strādula lomā. Šajā sezonā aktierim nācies iejusties trijās nīkulīgu čīkstētāju un raksturā vāju vīriešu lomās, un nudien rodas bažas, vai Ivara Kļavinska izaugsmei tas nāks par labu. Aktierim ļauts izmantot samērā klišejisku izteiksmes līdzekļu kopumu, lai radītu priekšstatu par strādīgu, bet stumdāmu un bīdāmu pasīvo latviešu vīrieti. Īpaši daudz iespēju izvērsties nav arī Lienes Sebres Šķīstulai, kuras vārds nonāk ironiskā pretrunā ar faktu, ka viņa gaida bērnu no vācieša. Toties apjoma ziņā centrālais ir Labklājītes tēls, kurā Evija Skulte var izspēlēties dažādās rakstura gradācijās. Dramaturģe te iet pret priekšstatu, ka zāļu sievām kā senču gudrības iemiesotājām būtiska ir garīgo vērtību dominante. Labklājīte, kā zīmīgi norāda vārds, ir stabila materiāliste un kombinētāja, kas pielāgojas jebkurai situācijai, ja no tās var izsist labumu, vienlaikus paliekot pie dažām neapgāžamām patiesībām, piemēram, ka latvieši (kurus tai laikā īsti pat nesauc par latviešiem) ir tikai kalpi.
Scenogrāfa Kristapa Kramiņa iekārtotajās muzejiskajās kamanās latviešu pulciņš ir pakļauts vējam, sniegam un salam, jo vilcēja nav. Un tad Uldis Siliņš parādās Merķeļa lomā, akcentējot to, ka šis tikai vāciski runājošais kundziņš patiesībā nesaprot neko no tā, kas patiesībā notiek. Uz jautājumu, kā viņam tomēr izdodas uzrakstīt diezgan asredzīgu darbu, izrāde neatbild, bet tā arī tiešā veidā neapšauba, ka Merķelis Latviešos ir bijis patiess. Radošās grupas mestais tilts no pagātnes uz šodienu realizējies diskutablā iestudējumā.
Latvieši
Nacionālā teātra Jaunajā zālē
18.V plkst. 13, 24., 27., 31.V, 3.VI plkst. 18.30