Dailes teātra iestudējumu Mana māsa raksturo skaitlis "divi". Divi vārdi izrādes nosaukumā. Tās autori – divi pazīstami sociāli aktīvā teātra mākslinieki – dramaturgs Jānis Balodis un režisors Mārtiņš Eihe. Manā māsā piedalās divas lieliskas Dailes teātra aktrises – Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa. Izrādes ilgums – divas stundas. Un divi vektori, kuros rit izrāde: apsūdzības raksts valstij un sabiedrībai, kurā cilvēki ar attīstības traucējumiem vienkārši tiek notūcīti tālāk no acīm un viņu cilvēktiesības pārkāptas visrupjākajos veidos, un stāsts par individuālu likteni – kādu jaunu, veiksmīgu un ambiciozu perfekcionisti, kurai par goda lietu kļūst garīgi slimās māsas dzīves kvalitātes uzlabošana, iespējams, pat atveseļošanās, kas, protams, nav iespējama, un kuras ambīcijas ceļā uz šo mērķi pat neļauj lūgt palīdzību mātei – jo tādējādi viņai nāktos atzīt savu bezspēcību, respektīvi, izgāzties grūtākajā dzīves eksāmenā. Viņas traģēdija – palikt absolūti vienai šajā nebeidzamajā cīņā ar māsas īpašajām vajadzībām – zināmā mērā ir arī viņas izvēle.
Baltais amfiteātris
Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa ir bijušas māsas arī agrāk – gan Kurcio Malapartes lugas Arī sievietes zaudēja karā iestudējumā, kurā Ķuzule-Skrastiņa jau spēlēja jaunu sievieti ar garīgās attīstības traucējumiem (gan ne tik smagiem kā Manā māsā), gan Sofokla Antigonē, kurā abas atveidoja attiecīgi Antigoni un Ismēni. Bezizejas stāvoklis, kurā emocionāli un arī sociāli nonāk Ievas Segliņas Ilze, uzņemoties māsas aprūpi, sabiedrības vienaldzības un bezjūtīgās valsts birokrātijas mašinērijas dēļ arī samilst līdz antīkās traģēdijas mērogam.
Uz atsvešinājumu, kas ir traģēdijas fatālisma pazīme, norāda arī abu aktrišu samainītie varoņu vārdi – Ieva Segliņa spēlē Ilzi, Ilze Ķuzule-Skrastiņa – Ievu, tas man kādu laiku radīja nelielu jucekli stāsta uztverē. Tā kā autori uzsver, ka lugas teksts tapis izrādes iestudēšanas procesā, vārdu maiņai, manuprāt, ir tieši šī nozīme – izslēgt pilnīgu aktrišu identificēšanos ar varonēm.
Arī scēniski lugas Mana māsa atveidošanai izvēlēta antīkajam teātrim raksturīgā amfiteātra forma (skatītāji sēž apkārt spēles laukumam) – tikai kantaina, nevis apaļa. Scenogrāfs Māris Ruskulis abas varones novietojis uz spodri baltas platformas, tāda kā liela galda, zem kura arī notiek darbība – tur ir "neiederīgās" Ievas patvērums. Telpa izmantota veiksmīgi – tās griezīgais baltums atgādina laboratoriju, sociāla eksperimenta vietu, kurā novietotas šķietami bezjēdzīgas, bet patiesībā ar autismu un citiem sindromiem apveltītās māsas īpašajiem rituāliem nepieciešamās lietas: plīša zvēriņi, trauki, brokastu pārslas. Uz katra stūra – pa radioaparātam, kura translētās ziņas ir vienīgā cilvēka runa, ko Ieva spēj atdarināt un kas izrādē ir tāds kā antīkās traģēdijas kora ekvivalents. Savukārt pagalde liek atcerēties gan bērnību, kad tā bija iemīļota paslēptuve, gan pazemi, zemapziņu, kur nesekmīgi un nereti ar smagām sekām cilvēki cenšas nospiest savas problēmas.
Personiskais, dokumentālais
Taču traģēdijā, īpaši antīkajā, liktenis, kurš iznīcina cilvēkus, ir tik objektīva kategorija, ka netiek nedz kritizēts, nedz apsūdzēts. Izrādē Mana māsa klupšanas akmens, manuprāt, ir dramaturga Jāņa Baloža un režisora Mārtiņa Eihes nenoteiktā svārstīšanās starp abiem vēstījuma līmeņiem – individuālo stāstu un sociālkritisko analīzi, vainojot kūtros politiķus (alfabēta spēle ar politiķu uzvārdiem, kura palīdz Ievai apgūt burtus, ir drusku muļķīga), tiesu sistēmu un visus vienaldzīgos līdzcilvēkus abu sieviešu piedzīvotajā. Līdzsvars starp abiem līmeņiem līdz šim ir bijis Baloža labāko darbu pamatā, piemēram, Dirty Deal Teatro izrādē Nacionālais attīstības plāns, bet dažos pēdējos gadījumos, kā izrādē Veiksmes stāsts Nacionālajā teātrī, to izjauc autora didaktiskā intonācija, vēlme pamācīt un vienlaikus uzstāt uz savu patiesību, šim mērķim atlasot vienus faktus un ignorējot citus.
Dokumentālais un personiskais Manā māsā nevis papildina viens otru un arī netiek nošķirts – kā Brehta episkajā teātrī –, bet tiek saplūdināts kopā emocionālā izvirdumā, neļaujot līdz galam jaudīgi un niansēti izskanēt personiskajam stāstam un neliekot arī šokējoši iedarboties maz zināmiem faktiem, jo tie, kurus, līdz galējai robežai uzvilkusies, Ievas Segliņas Ilze met sejā skatītājiem savā pēdējā izvērstajā monologā, ir jau plaši izskanējuši. Tai pašā laikā tie fakti, kuri šai sabiedrības apsūdzībā neiederas, tiek "noairēti" kā nebūtiski. Piemēram, par dienas centriem, kas ļoti atvieglo gan cilvēku ar īpašām vajadzībām, gan viņu ģimenes ikdienu.
Tieši šī didaktika, manuprāt, izjauc Ievas Segliņas emocionālā un lielāko izrādes daļu iedarbīgā aktierdarba struktūru, izrādes beigās radot iespaidu par tīksmināšanos par ciešanām – tas ir stāvoklis, kurā riskē nokļūt ļoti jūtīgi aktieri, ja loma nav strikti uzbūvēta. Savukārt Ilzes Ķuzules- Skrastiņas perfekti veidotais, no A līdz Z izturētais cilvēka ar garīgās attīstības traucējumiem tēls ar savilktiem plaukstu muskuļiem, iekšupvērstu skatienu, apgrūtinātu, šļūkājošu gaitu un citām fizioloģiskām izpausmēm šādā vienkāršotā shēmā nekļūst par vispārinājumu, tikai par pārbaudījumu skatītāju empātijai.
Atminoties režisores Elīnas Cērpas un dramaturga Ivo Brieža kopdarbu JRT izrādē Daudz laimes, lāci pirms padsmit gadiem, kurā piedalījās reāli šādi cilvēki no īsta dienas centra, var tikai pabrīnīties, cik maz tajā bija didaktikas un cik iedarbīgi izrādes dalībnieki apvienoja skaudrumu un vienlaikus gaišumu, atgādinot skatītājiem par savu līdzāspastāvēšanu.
Vēsā beibe
Toms Čevers (kroders.lv, 15. februāris) apšauba, ka Dailes teātra Kamerzāle būtu "īstā telpa sociāliem pētījumiem, un kur nu vēl apstākļos, ja līdz kāpnēm, kas ved uz kaut kur lielās ēkas nostūrī iekārtoto eksperimentālo skatuvi, jādrūzmējas kafejnīcā starp uzpucētām dāmām un elegantiem kungiem, kūku un kafijas aromātu". Lai arī doma, ka uzpucētas dāmas un kungi nebūtu īstā sociālo pētījumu mērķauditorija, sākumā liekas drusku komiska, bet padomājot, šķiet, sapratu, ko kolēģis juta, to rakstot. To neveiklības sajūtu, kad aktrise, šķiet, uzšķērž sevi skatītāju acu priekšā, zaudē elpu, gandrīz krīt histērijā un vēl paklanoties nespēj nomierināties – bet tu sēdi, kāju pār kāju, atspiedusies pret ērto atzveltni, tāda vēsā beibe, un vēro.
Izrādes lielākais panākums – vismaz attiecībā uz mani – ir likt aizdomāties, kā es rīkotos, dzīvotu, justu, ko domātu un cik pacietīga būtu, nonākusi Ilzes (veselās māsas) situācijā. Secinājumi nav man glaimojoši, bet gribas ticēt, ka es nebūtu viena un līdz Ilzes smagajam lēmumam nenonāktu.
Mana māsa
Dailes teātra Kamerzāle
5. martā plkst. 15, 11. martā plkst. 18
Naudiņa