Tas gan izrādās mazsvarīgi, jo Ineses Mičules iestudējumā kriminālā intriga ir tikai katalizators attiecībām starp divām sievietēm, ko spēlē Svetlana Bless un Ieva Puķe. Mātes un meitas ir projekts, kura tapšanas apstākļiem ir vismaz tikpat liela (ja ne lielāka) nozīme un vērtība kā pašai izrādei. Gan tāpēc, ka lieliskās humora izjūtas īpašniece Svetlana Bless ar šo uzvedumu atgriežas teātrī, kurā sākusies viņas aktrises karjera, gan tāpēc, ka mātes un meitas satikšanās vienā spēles laukumā ir nesen mūžībā aizgājušā Oļģerta Krodera ierosināta. Bet visvairāk varbūt tāpēc, ka divas talantīgas aktrises, kuras dzīvē ir māte un meita, izrādē spēlē divas svešinieces, kuras savukārt spēlē māti un meitu. Vai tas nav iedvesmojošs materiāls izrādei par teātra un aktiera mākslas būtību?
Undīne Adamaite ***
Mātes un meitas sākas jau pirms izrādes – teātra kafejnīcā, lai arī Inese Mičule nav iecerējusi nekādu interaktīvu skatītāja iesaistīšanu. Dažādu paaudžu mātes un meitas skrubina kūciņas un dzer kokteiļus. Viņas ir atradušas laiciņu sev, līdzīgi kā tēvi ar dēliem makšķerējot. Odesas biznesmeņa Aleksandra Mardaņa luga zīmē ainu, kā divas dažādu paaudžu vissenākās profesijas pārstāves lielas pilsētas standartdzīvoklī, virpinot "vareņikus" un izpildot klienta vēlmes, netīšām viņu "nomušī". Ko darīt? Svetlana Bless ir viena no retajām profesionālajām komiķēm, kuras aktrises identitāti, šķiet, veido kā Baltais, tā Rudais klauns. Ar Ievu Puķi arī nav jāiepazīstina. Abas saspēlējas, tomēr lugā neslēpjas tik daudz asprātības vai intrigas, lai to izstieptu divos cēlienos. Nekas nemainās ne attiecībās, ne intonācijā. Varonēm iedalīts pa liriskam dvēseles atklāsmes brīdim, bet diezgan mehāniskam. Riskēšu izklausīties puritāniska, bet šķiet, ka daļa skatītāju ir par jaunu, lai tiktu iepazīstinātas ar šādu tematiku. Kaut kas šķebīgs vēdī ap šo lugu. Abas aktrises, māte un meita, pēc aplausiem, rokās saķērušās, noiet no skatuves, tas atkal ir dzīves brīdis, kas ir stiprāks par izrādi Mātes un meitas.