Kad Latvijā pirms laika strēķa tika sumināta pasaulē laikam takš visvairāk aprunātās grāmatas izdošana (runa ir par debeszilganos un drusku lipeklīgos jeb gumijotos vākos mākslinieka Ilmāra Blumberga noformēto un garās 750 lappusēs ietverto īru rakstnieka Džeimsa Džoisa jokaino sacerējumu Uliss), ko bija noorganizējusi latvju rakstniece Nora Ikstena, tā vēl reizi atdodot godu mūsu nācijas godavīram Dzintaram Sodumam, kurš Ulisu bija provējis latviskot (nejaukt ar prastu "iztulkošanu"), leģendāram trimdas onkam, kurš pēdējos dzīves mirkļus, Noras "musināts", bija aizvadījis pie viņas jeb dzimtenē Latvijā; atceros, ka tajā vasaras gaismas apstarotajā Ulisgrāmatsvētku apjezgā man prātā iešāvās – protams, kur nu vēl banālāk – tieši "iešāvās" tā ķecerīgā doma – paga, paga, redzēs, cik daudzi, kas mutvārdos tagadiņās nu paudīs jūsmas par šo "mūsu kultūrai tik nozīmīgā pasaules literārās apziņas pieminekļa" klajā laišanu, realitātē tik tiešām būs izlasījuši to Džoisa/Soduma garadarbu! Jo, manuprāt (un te es citēšu vienu klasiķi no sērijas "uzmini nu"), tas "Uliss, akurāt kā Bībele, pieder tām grāmatām, kuras normāls cilvēks nav spējīgs pievārēt, bet tas jau netraucē viņam par to runāt". Tāpat kā "mēs visi" vairāk vai mazāk ticam Dievam, vai kā nu viņu tur sauc, tāpat mēs visi esam pazīstami ar mūžīgo vazaņķi Leopoldu – laulenes Mollijas mīļsauktu par Poldiju – Blūmu un tiem pārējiem personāžiem no Džoisa Dublinas sabiedrības, kuru viņš iepazinis gan "praktiski", gan "teorētiski" (romāns tapa ārpusē, prom no dzimtenes). Varētu jau gudri teikt, ka "mēs visi" esam pa druskai Poldijs, pa druskai Mollija, tāpatiņās, kā "pa druskai" mūsos mīt dieviņš. Bet – pa druskai. Nu, tipa, kā civilizācijas kolektīvās bez/zemapziņas un virsapziņas matricas fragments jebšiņ lauska, humānais jeb kultūras konteksts, esības paradigma, mīta kripata un tā tālāk (bailēs no tēmai Odisejs, Pēnelope un citi kultūrmīti radniecīgas muldamā lēkmes labāk tagad pastrēbšu rīta kafeju).
Čokurā kā maza draņķa pelīte
Skaidra lieta – es bieži atradu sevī Mollijas bažas un rozā satraukumus, kad "vells pār stenderi, bet tak mājās tik ilgi nevilkās mans mīļotais cilvēks!" –, katra māte, tēvs, vecāks un ikviens, kas mīlējis kādu citu, ne tikai sevi, šito uztraukšanos pazīst. Katram zināma ir vēlme atriebties un krāpt par nodevību, kaut iedomātu. Katram pakaļa niezējusi "iztaisīties un izrādīties", lai sajustu greizsirdību. Katrs sastapies ar vientulības bezizeju, kad dvēsele un miesa savelkas čokurā kā maza draņķa pelīte un tup kādā skumjā kaktiņā, un raud, un raud. Un pīkst. Un sten. Un trīc. Un kautrējas. Nu, jūs sapratāt.
Nezinu, vai Džoiss savā "vienas dienas cilvēka dzīves aprakstā" – romānā (ja tas vispār ir romāns) Uliss – aprakstījis cilvēciskas būtnes visdažādākos apziņas stāvokļus un dažādas citādas nemateriālas un, gluži otrādi, pārāk vieliskas lietas, es par Ulisu šādās kategorijās neesmu vēl domājis. Bet man šausmīgi patīk tā aiz neko darīt papaijāt latviskā izdevuma vāciņus – ja nu kaut kas man šķietas seksīgs, tad uz vecumu tādas ir kļuvušas grāmatas. Nemaz nesmejieties, drīz paši sapratīsit. Ak jā, un Blumberga smalkais sveiciens Ulysses 1922. gada pirmizdevumam – tas zilganais tonis vākos. Vai es jau pateicu, ka Uliss nepieder pie manu mīļāko grāmatu sarakstam? Un ne jau tāpēc, ka "mīļākais" var būt tikai cilvēks, nevis priekšmets. Uliss ir vēl kas vairāk par priekšmetu, tas ir modernisma literatūras un apziņas plūsmas manifests. Kā kaut kas tik gudrs var būt "mīļākais"?
Bet te nu laiks vienam "bet".
Uliss – no galvas
Kad es ikurāt nesen vienas krietnas draudzenes pavadībā salīgā agrā pavasara (vai suns zina, kā šo gadalaiku Latvijā tagad lai nosauc) rītā devos uz Nacionālā teātra Jauno zāli, lai tur noskatītos, kā aktrise Marija Bērziņa tiks (vai netiks) galā ar Ulisa leģendāro 18. jeb Mollijas nodaļu, es biju piemirsis, ka ir pasaulē viens tāds unikāls cilvēks, kas to draņķa Ulisu, romānu-kacekli, godavārds, teju zina no galvas. Teju.
Tas ir režisors un, kas šoreiz īpašīgi svarīgi, pedagogs Pēteris Krilovs. Viņš ir bijis tas rakaris, kurš visus savus teātra un/vai kinofakultātes studentus dzenājis pa Džoisa romāna lappusēm, lai jaunie cilvēki sāktu apjēgt, ko nozīmē "domas darbība", "gribas rīcība" un "vārdu zemteksti". Un vēl droši vien desmit citu profesionālu aktiermeistarības tehnisko finešu. Tas, lai Džoisa rēbusu katrs skolasbērns būtu izlasījis "no vāka līdz vākam", lai jau nu pieder pedagoga Krilova mazajiem inkvizīcijas trikiem, kurus viņš piekopj Latvijas jauno aktieru un režisoru rezervātā.
Valšķīgi košā aktrise ar, kā sendienās teiktu, "potenciālu trāģiķes piesitienu" Marija Bērziņa Mollijas Blūmas domu 39 lappuses ir apguvusi godam. Ja kāds vispār spēj aptvert, ko nozīmē no galvas iemācīties tāda apjoma teksta blāķi, kas ir bišķīt vairāk par "nasing spešl" vai "sen pa purnu neesat dabūjuši, zēni" līmeni, Marija Bērziņa ir varone, kurai pirmais medālis pienākas par atmiņas treniņu.
Māksliniece Kristīne Abika "mazbudžeta apstākļos" veikli sarūpējusi retro tipa scēnisko vidi, kurā Mollija redzama caur logu namiņā ar aprūsējuša bleķa palodzi, uz tās sakrāmēti visādi sadzīves un dienišķās higiēnas nieki, – maķenīt atgādina tos interjerus no senlaiku krievu multfilmām, kad labsirdīga tantiņa pavēra lodziņu un stāstīja bērniem pasaciņas. Mūsu Mollija ir sprauna un žiperīga – atlasam līdzīgā raibā halātā tērpusies, Mollija uzaicina vienu "anonīmu" vīrišķi no publikā sēdošo rindām ieņemt vietu "viņas istabiņā" uz dīvāna. Varēšot arī pasnaust, ja nu pavisam garš laiks, – pufīgi ķiseņi turpat pa rokai. "Nekas cits" uzaicinātajam nebūšot jādara (kāds sakars šai formālajai atrakcijai ar Tullamore Dew – kopš sensenā 1829. gada dikti populāro īru viskiju –, uzzinās tie, kas aizčāpos uz Nacionālā teātra izrādi, bet būs forši!). Žēl gan, jo šī latviskā Mollija varētu "anonīmo skatītāju" vismaz krietni sapurināt vai pat pavest. Turpat uz vietas. Šai tas būtu pa spēkam – acīs krīt Mollijas– Bērziņas sievišķās dabas vitalitāte, kuru ieteicams pārāk neforsēt, lai tak dvēseliski smalkā Mollija nepārvērstos ierindas bābietī ar "hronisku veča trūkumu organismā". Izrāde Mollija saka jā! nav par seksu, lai gan ir arī par to, – Džoisa talants oriģināli aprakstīt (un Soduma – iztulcināt) visādas ķermenisko beržu sajūtas un "garīgas un fizioloģiskas dabas" šķidrumus, kas izdalās kopošanās laikā, ir tik asprātīgs. Marijas Bērziņas mutē "tie vārdi" neskan jēli vai lieki, un tas ir slavējami.
Skumīgās eksistences soliste
Mollija – aktrise Marija Bērziņa – ir savas skumīgās eksistences soliste. Viņas Poldijs vai nu guļ, vai slimo, vai vazājas riņķī. Mums, skatītājiem, jāmēģina saprast, kas tajā ķibelē pie vainas. Ok, Mollijai ir arī dēka "pa kreisi" (un var tikai minēt, vai tā Mollijai gadījusies "pa īstam" vai ir fantāzija un atmiņas grēks), bet savu Poldiju viņa šā kā tā mīlē.
Un tad vienā brīdī tu sāc saprast, ka Mollijas loma ir atgādināt par kaut ko pulka svarīgāku par divu dvēseļu un/vai miesu savstarpējās pievilkšanās un/vai atgrūšanās neizdibināmajiem spēkiem, kas allaž kutinājuši talantīgu rakstnieku un citādu skribentu niekkalbju paduses (vai no kurienes tur tie spārni dīgst).
Mollija ir kā tāds noslēpumains melnais caurums, tā biedīgi fascinējošā enerģija, kas var iesūkt tevi visu un tikai Dievam vien zināmas labvēlības dēļ tagad, uz izrādes pusotru stundiņu, burtiski piespiež tevi apzināties: "Paga, tad kas paliek pāri no cilvēka, kad viņa vairs nav? Mollijas vārdu lēkme ir kā atgādinājums – pāri paliek domas, jūtas, vēlēšanās mīlēt un būt kādam vajadzīgai/-am. Kaut vai nīgrajam vazaņķim Leopoldam Blūmam. Mollija–Bērziņa saka: jā, ir jābūt, lai ko tas maksātu. Pēteris Krilovs kaktā var smaidīt – atkal viens labs darbiņš nodarīts.
Džeimss Džoiss. Mollija saka jā! ****
Nacionālais teātris. Tuvākās izrādes 10. un 27. aprīlī
Pūce