Aktieris Gundars Silakaktiņš jau labu laiku iet savu konsekventu ceļu režijā, ko lielākoties raksturo divas cienījamas īpašības. Pirmkārt, tā ir oriģināla, Latvijas teātrim mazzināma literārā materiāla izvēle. Pītera Stroena melnā komēdija Kauli (2013) un pēc Stīvena Kinga motīviem veidotā ironiskā šausmene Pielūdzēja nr. 1 (2017) liecināja par noturīgu režisora interesi grotesku cilvēcisko attiecību spēļu pētniecības un melnā humora virzienā. Mazā spēles laukumā stāsts tiek maksimāli pietuvināts skatītājiem, ideālā variantā radot smieklu un baiļu sabiezinājumu, kuram labprāt ļaujas gan aktieri, gan skatītāji. Tā ir otra Gundara Silakaktiņa izrāžu labā īpašība – saskaņots aktieru ansambļa darbs tuvplāna situācijā.
XXI gadsimta anekdote
Visas nosauktās pazīmes attiecas arī uz jaunāko Gundara Silakaktiņa režijas darbu – Mariusa fon Maienburga viencēliena Neglītenis iestudējumu Dailes teātra Kamerzālē ar četriem aktieriem. Šo lugu ar citādi latviskotu nosaukumu Kroplis (Neglītenis tomēr šķiet vairāk adekvāts ekvivalents vācu Der Häßliche) 2012. gadā Kaņepes Kultūras centrā kā neatkarīgu projektu jau veidojusi jauna režisore Oļesja Rubene ar aktieriem Artūru Dīci, Sanitu Paulu, Juriju Djakonovu un Ivaru Krastu, bet par nozīmīgu notikumu tas nekļuva.
2014./2015. gada sezonā trīs Maienburga lugas iestudēja Viesturs Meikšāns – Apjukumu Valmierā, Mācekli JRT un Brīvu redzamību (izrādes nosaukums Ainava un bars) teātrī Dirty Deal. Maienburgs ir vācvalodīgajā teātrī ļoti labi pazīstams un daudz spēlēts vidējās paaudzes dramaturgs, kura tekstiem raksturīga sadalītās personības jeb individualitātes zuduma tēma XXI gadsimta Rietumu sabiedrības sociālo un politisko tendenču ietekmē. Tematiski Maienburgu interesē cilvēka totālās atsvešinātības iemesli un izpausmes – kāpēc cilvēki nedzird un nesaprot cits citu un arī paši sevi, kā mainās valodas loma un līdz ar to komunikācijas formas, cik nenotverama aiz neskaitāmām sociālajām maskām kļūst individuālā identitāte. Formas ziņā Maienburga teksti ir fragmentētas epizožu virknes, kurās ne vienmēr nepārprotami ir nolasāms hronoloģisks naratīvs un viena un tā pati parādība tiek rādīta no dažādu varoņu skatpunkta. Tā nav viegli spēlējama, bet ir nenoliedzami laikmetīga dramaturģija.
Neglītenis žanriski būtu saucams par XXI gadsimta absurda komēdiju. Nelielā apjoma dēļ (arī Dailes teātra izrāde ilgst tikai mazliet vairāk par stundu) vāciski rakstošajā kritikā tā reizēm dēvēta arī par anekdoti. Lai saglabātu kaut daļēju intrigu tiem, kas izrādi vēl skatīsies, sižetu drīkst tikai ieskicēt. Inženieri Lēti, kurš izgudrojis jauna modeļa elektrisko saslēdzēju, priekšnieks nepalaiž uz starptautisku semināru to prezentēt, jo Lētem ir… ārkārtīgi neglīta seja, kas varētu ievērojami vājināt pārdošanas sekmes. Izrādās, neglītuma faktu visi, izņemot pašu Lēti, sen jau ir zinājuši, tikai izlikušies to neredzam, kaut klusībā brīnījušies, cik mierīgi Lēte ar šo defektu sadzīvo. Negaidītās atklāsmes iespaidots, Lēte izlemj veikt plastisko operāciju, kas viņu pārvērš žilbinošā veiksminiekā, un pēc tikpat skaistas sejas sāk ilgoties arī citi.
Autora remarkas
Režisors Gundars Silakaktiņš kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu, horeogrāfi Ingu Krasovsku un aktieriem Aldi Siliņu, Ēriku Egliju, Lauri Subatnieku un Niklāvu Kurpnieku ir pilnībā respektējuši lugas garu un burtu. Maienburgs, būdams teātrī praktiski strādājošs dramaturgs, nereti izsniedz remarkās režisoriem špikerus (Neglītenī pat pārāk tiešus), kā skatuviski atrisināt savu lugu sarežģītākos rēbusus. Tā arī šoreiz autors ir norādījis, ka visiem aktieriem, izņemot neglīteņa Lētes tēlotāju, ir jāspēlē vairākas lomas, brīvi "staigājot" starp tēliem skatītāju acu priekšā. Tāpat remarkās ir uzsvērts, ka Lētes lomas tēlotāja vizuālo izskatu izrādes laikā nekādi nevajag mainīt, par spīti tam, ka tekstā ar varoni notiek kardinālas transformācijas.
Aldis Siliņš Lētes lomā darbojas galvenokārt reālpsiholoģiskā reģistrā. Tas ir saprotami, jo viņam vienīgajam ir atstāta dabiska vizuālā identitāte. Viņš ir normāls, patīkams četrdesmitgadnieks, kurš uz apkārtējo, izrādē nereālistiski sagrimēto albīnu (baltas drēbes, bāla āda, baltas skropstas u. tml.), fona izskatās pievilcīgs un empātiju raisošs. Savukārt apkārtējie salīdzinājumā ar Lētes normālību izskatās jo īpaši deformēti. Lauris Subatnieks priekšnieka un plastikas ķirurga lomā izmanto jau redzētus, bet konkrētajā gadījumā iederīgus izteiksmes līdzekļus – viegli infernālu un vienlaikus aizbildniecisku intonāciju un izturēšanās veidu.
Ērika Eglija (Lētes sieva Fanija un bagāta, ekscentriska veca kundze) un Niklāvs Kurpnieks (Lētes kolēģis Karlmans un vecās kundzes neskaidri seksuāli orientētais dēls) gan plastikā, gan mīmikā dod vaļu spilgtai groteskai. Kopumā viss ansamblis spēlē precīzi, jo pašironiski un artistiski, un publika smejas. Izrādes telpa ir tieši tik sterili sintētiska, lai itin viegli ļautu ar to identificēties jebkuram šīs desmitgades pilsētniekam. Arī vēstījums ir skaidrs – sava personība un seja (gan fiziskā, gan morālā) ir jāsargā un jāmīl, jo pārāk viegli ir to zaudēt, izkaisīties, multiplicēties kādu mākslīgi radītu standartu dēļ. Šī mūslaiku patiesība ir neapšaubāmi aktuāla, pat ja Neglītenis par to nepasaka neko jaunu.
Neglītenis
Dailes teātra Kamerzālē 11.V plkst. 18, 17.V plkst. 19