Leģionārs un krievu nīdējs. Leģionārs, kurš dienējis arī Sarkanajā armijā. Padomju armijas veterāns. No pirmā acu uzmetiena trijotne ļoti atgādina Viļa Daudziņa trīs varoņus izrādē Vectēvs Jaunajā Rīgas teātrī (JRT). Tēmas pārcelšana no politiskās plaknes cilvēciskās trīs dimensijās atsauc atmiņā arī Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) Leģionārus. Bet. Ukraiņu izcelsmes krievvalodīgā dramaturga Alekseja Ščerbaka (viņš arī avīzes Bizness&Baltija galvenais redaktors) lugas Piemiņas diena iestudējums Nacionālajā teātrī vēsturiski sensitīvajām un no šodienas politiskās arēnas nezūdošajai tēmai - latvietis lielvaru kolīziju krustpunktos - pievieno vēl vienu, ne mazāk aktuālu. Ščerbaka lugā, kuras darbība rit ap 16. martu, darbojas gan latvieši, gan krievi. Un nav gluži tā, ka autora un arī režisora intonācija būtu neitrāla. Viņu pozīciju pauž Ivara Pugas inteliģentais, bērnus un sievu mīlošais krievu ģimenes galva Saša.
Valdis, Paulis, Mišonkulis
Tieši krievu ģimene - vidējās paaudzes vecāki un divi viņu bērni - ir īstais kaujas lauks, kura ierakumu pozīcijas iezīmētas ar trim raksta sākumā minētiem večukiem. Valdis un Paulis ir latvieši un leģionāri (Valdis gan pabijis abās frontes pusēs), Mišonkulis - padomju armijas veterāns, kurš no fašistiem atbrīvojis Rīgu un tā arī iesakņojies. Ščerbaks izvēlējies rakstīt par to, ko pazīst (tie, ko pazīst mazāk - latviešu pensionāri - sanākuši visshematiskākie), tāpēc ne lugā, ne izrādē nav nekādas politkorektas simetrijas - nav pretstatītās latviešu ģimenes un krievu ģimenes. Nav arī izvērstas vēsturiskas analīzes, vienīgi Saša, atbildot uz meitas - vidusskolnieces Aņas izvērsto monologu par fašistiem, norāda dažas neprecizitātes viņas teiktajā un precizē, ka ne visi latvieši, kas bijuši SS leģionā, pār vienu kārti metami.
Mihails Gruzdovs, lai arī veicis īsinājumus un piešķīris izrādei vieglāku intonāciju, apelējot pie skatītāju humora izjūtas, principā palicis tajās pašās pozīcijās, kuras ievēro autors (izņemot pārvērsto finālu). Lugas zināmu shematismu var izskaidrot ar to, ka Ščerbaks Piemiņas dienu sarakstījis 2008.-2009. gadā Lielbritānijā īpaša dramaturgu festivāla apstākļos, un skatītāju vērtējumam tā pirmo reizi nodota Londonas Karaliskajā galma teātrī 2011. gadā (tātad tapšanas laiks sakrīt ar jau minēto Vectēvu JRT, bet pirmiestudēšanas brīdī - ar Leģionāriem ĢIT). Lugai bija jābūt viegli uztveramai publikā, kas tāla no ikgadējām kaislībām ap Brīvības pieminekli Rīgā.
Otru pusi spēlē publika
Izrādes, kur figurē sliktie čekisti/sliktie krievi, pie mums ir bijušas (piemēram, tai pašā Nacionālajā teātrī izrādēs Lācis un Leo.Pēdējā bohēma, JRT izrādē Muša u. c.). Piemiņas dienas, par laimi, nav starp tām. Tā ļauj ieskatīties Latvijas divkopienu sabiedrības abu pušu attiecībās no t. s. krievvalodīgo puses, un atšķirībā no vēsturnieka Ulda Neiburga, kurš savā visumā pozitīvajā atsauksmē (la.lv, 19.III) to uzsvēris kā vienīgo trūkumu, man tas nešķiet defekts. Jo otras puses lomu nospēlē publika, un izrāde ļauj ieskatīties latviešu skatītāju sejās izrādes laikā - to rindas ieskauj spēles laukumu no visām četrām pusēm.
Un, ak pārsteigums, "vidējo" krievu pozīcija daudz neatšķiras no līdzīgas nostājas latviešiem. Cilvēki grib dzīvot, strādāt, pašapliecināties savā darbā, grib saglabāt pašcieņu, grib mieru, siltumu ģimenē un - Gruzdova pienesums - dažkārt arī vienu fikso "kniebienu", kamēr bērnu nav mājās. Cilvēkos - arī no pretējās frontes puses - ir daudz vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā. Tieši tādēļ Reinis Suhanovs savā vienlaikus reālistiskajā un nosacītajā scenogrāfijā vienā blokmājā bez sienām savietojis trīs ļoti līdzīgus dzīvokļus ar vecajām rorēm, šaurajām rūtainu deķu klātajām tahtām, vaskadrānu un vecu rādžiņu uz virtuves skapīša - visu padomju laiku sadzīves mantojumu, kas nebūt nav tikai dekorācija, bet joprojām ir realitāte daudzos pavisam īstos dzīvokļos. Tieši tādēļ - lai uzsvērtu līdzīgo, nevis atšķirīgo, - nedz interjerā, nedz kostīmos nav īpaši uzsvērts, ka Saša, lūk, ir arhitekts (lai arī ne pārāk veiksmīgu karjeru), Valdis - patriots un latvietis, Mišonkulis - krievu pensionārs utt.
Pagrieziena punkts
Izrāde raiti un profesionāli tiek virzīta autoram un režisoram vēlamajā virzienā - mēs jūtam līdzi tolerantajam un saukļu neapmātajam Ivara Pugas Sašam un viņa dzīvespriecīgajai sievai - Ilzes Rūdolfas brīnišķīgi izprastajai "īstai krievu sievietei" (bet bez stulbām klišejām) Svetai. Pasmejamies par Ivara Kļavinska Ļošas - ģimenes saprātīgā dēla - globālistiskajiem atzinumiem un ar cieņu nolūkojamies, kā viņš aizstāv krievu tautas nodevībā apsūdzēto tēvu. Ar līdzjūtību sekojam Ulda Dumpja Mišonkulim - aktiera organika ir tik dabiska Jaunās zāles mazajā telpā, ka brīdī, kad aiz tīras huligāniskas ļaunprātības nacionālistu partijas aģitators (Gruzdova humora izjūta šai lomā ielikusi topošo režisoru, žurnālistu Dmitriju Petrenko) viņam nočukst, lai vācas vien uz Krieviju un "Heil, Hitler!" - sirds sažņaudzas, jo acu priekšā sabrūk dzīve. Savukārt Ģirta Jakovļeva Valdis sagādā vismaz divus jautrus brīžus, iznerrodams savas dzīves garāmgājējus no dažādām politiskām pozīcijām. Un gan Uldim Dumpim, gan vēl jo vairāk Ģirtam Jakovļevam šīs ir vienas no interesantākajām lomām pēdējās sezonās, ko diemžēl nevar teikt par Uldi Norenbergu, kurš atkal ļāvās vaļībai savam "rusofobam" Paulim piešķirt negatīvā personāža vaibstus. Arī "krievu" un "latviešu" partiju pārstāvji Jāņa Vimbas Boriss un Dmitrija Petrenko Gints tais nelielajās koordinātās, kas varoņiem piešķirtas, ir pat ļoti atzīstami aktierdarbi, jo nepārspīlēti.
Ščerbaka lugā un izrādē ir ass pagrieziena punkts, tāds kā lakmuss. Tas ir brīdis, līdz kuram Sašas un Svetas meitu - Borisa saaģitēto jauniņo antifašisti - uzlūkoju ar zināmu maigumu, kā hormonu vētrās apdullušu bērnu. Tas ir brīdis, kad Alises Polačenko Aņa atsakās palīdzēt samaņu zaudējušajam Paulim, jo pēc apbalvojuma uz žaketes atloka atpazīst viņā leģionāru. Tas ir grūts brīdis arī jauniņajai aktrisei, pēc kura viņas spēlē sāk dominēt viennozīmīgas, deklaratīvas, nedabiskas intonācijas, ir skaidrs, ka aktrisei pašai grūti noticēt tam, ko dara. Tuvplānā katrs nepatiess vaibsts ir īpaši pamanāms. Iespējams, tāpēc Gruzdovs mainījis lugas finālu, pēc milzu strīda ar vecākiem, aiziešanas no mājām un lielās vilšanās politikā liekot meitenei izdarīt pašnāvību, pēdējā brīdī saucot mammu. Lai atgādinātu mums, ka šī dedzīgā neļķu Alīnas līdziniece tiešām ir vienīgi apmāts bērns. Taču skatītāju vidū atskan smiekli. Ceru, ka tikai nepārliecinošās aktierspēles dēļ.
Izrāde
Kur, kad: Nacionālā teātra Jaunajā zālē 3. aprīlī plkst. 18.30