Dziesmā skanot vienam no manā padomju bērnībā biežāk citētajiem Raiņa dzejoļiem – brandiski nīčeāniskajai Vienīgajai zvaigznei – par "ideju, kas nepazīst cilvēka žēluma", smagā zvaigzne jeb Saule (Līgo vakara uguns rats?) pirmizrādes vakarā nobrūk pār Emīla Dārziņa kora dziedātāju galvām, bet viņi varonīgi turpina: "Ne sevis, ne cita tas nevēro, tas ziedo tai savu visdārgāko." Nobrūk, lai arī izrādes Raiņa sapņi scenogrāfam, režisoram, kostīmu māksliniekam Kirilam Serebreņņikovam irfiziķa izglītība. Par laimi, visdārgāko koristiem ziedot nenācās, savukārt es pēc izrādes uzklausīju vēl dažus stāstus par Raiņa – Nacionālā teātra direktora pagājušā gadsimta 20. gados – klātbūtni šī teātra mēģinājumu procesa laikā.
Visi šie spoku stāsti ļoti piestāv izrādei Raiņa sapņi, ar kuru būtībā tiek atklāts Raiņa 150. jubilejas gads (pagājušā gada rudenī ar horeogrāfisko izrādi Indulis un Ārija – gan bez Raiņa teksta – to ievadīja Liepājas teātris). Jo pašā izrādē, kaut mērķtiecīgi konstruētā, ir visai maz racionālā.
Kas ir, un kas nav
No vienas puses, tie, kas vēlas lineāru, hronoloģisku vai vismaz biogrāfisku stāstu par Raini vai analītisku Raiņa portretu, šajā izrādē to nesaņem. Tiem, kas gribētu aiz rokas atvest savu skolēnu cerībā, ka pēc izrādes noskatīšanās tas pa taisno varēs nolikt eksāmenu vai vismaz uzrakstīt kādu kontroldarbu, un, iespējams, ne tikai viņiem vilšanos var sagādāt nevis tas, kas izrādē ir, bet tas, kā nav un ko pārpārēm var saņemt, piemēram, brīnišķīgajā Roalda Dobrovenska romānā Rainis un viņa brāļi (lai arī vielu gan romāns, gan izrāde smēlušies vienā avotā – Raiņa dienasgrāmatās un vēstulēs). Izrādē nav Raiņa mammas Dārtas Pliekšānes, nav māsas Doras un nav viņas vīra Stučkas, navnodevēja Jansona-Brauna un gandrīz nemaz nav Mēness meitiņas Olgas Kliģeres. Nav izsūtījuma un trimdas – nav Slobodskas ar Valerjanku, nav Dienas Lapas un nav Kastaņolas.
Kas tad te ir? Atbilde ļoti izsmeļoši sniegta izrādes virsrakstā, turklāt viesrežisora dzimtajā valodā tas tiek tulkots nevis kā Мечты Райниса (Raiņa ilgas, kr. val.), bet precīzi – Cны Райниса (Raiņa sapņi, kr. val.), pavisam tieši norādot uz zemapziņu, uz Raiņa personības slēgšanu caur viņa nakts vīzijām, skaistiem sapņiem un arī murgiem, kurus viņš centīgi pierakstījis, cerot, ka tie būs interesanti nākamajām paaudzēm. Turpinot ezotēriskos minējumus – man liekas, viņam patiktu, ka šie pieraksti kādam režisoram šķituši gana interesanti. Tomēr izrādes materiāls nav tikai sapņi vien, te ir dzejoļi, daļa no tiem turklāt pārtapusi desmit Jēkaba Nīmaņa dziesmās, kuras droši iekļaujas solo un koru repertuārā, tik iespaidīgas tās ir. Respektējot komponista ambiento un izteikti scēnisko stilu, tās ar saviem koristiem precīzi interpretē diriģents Artūrs Ancāns.
Te ir citāti no Raiņa lugām un viņa un Aspazijas vēstulēm, Raiņa sapņos vietu raduši pat fragmenti no dzejnieka tulkotajiem darbiem – Puškina Borisa Godunova un Gētes Fausta –, kuri uz skatuves izskan oriģinālvalodā. Nedz desmit izrādes dalībnieku aktieru, nedz koristu mutēs – lielā mērā nerimstošās Jēkaba Nīmaņa muzikālās (un fiziskās klātbūtnes) dēļ – dzeja neskan kā "ritmiska proza", lai arī daži (Ivars Puga, Maija Doveika) to mazliet "cilvēcisko", citi vairāk pasniedz kā performances daļu (Kaspars Aniņš, Gundars Grasbergs, Jurģis Spulenieks), citi sliecas melodeklamācijas virzienā (Lolita Cauka, Ainārs Ančevskis). Katrā ziņā tas nav formāls pasniegšanas veids, kā nereti gadās ar dzeju.
Zināmais un nezināmais
Intervijās Kirils Serebreņņikovs paudis, ka nepretendē atklāt latviešiem ko nezināmu, jo par Raini sācis interesēties samērā nesen, ka iestudējums atspoguļo režisora paša meklējumus un atklājumus. "Mēs it kā piedalāmies spēlē "Es esmu Rainis", gan man, gan mūzikas autoram Jēkabam Nīmanim, gan visiem aktieriem mēģinot ar viņu identificēties." Un "mūs interesē Raiņa iekšējā pasaule, biogrāfija šoreiz nav svarīga". (Sestdiena, 23.01.2015.) Vienlaikus režisors ir pārliecināts, ka "Rainis jums ir pamatu pamats", tāpēc pirmais, ko viņš gribējis darīt, ir "atbrīvoties no bijīgām trīsām viņa priekšā" (Santa, Nr. 2, 2015), ko viņš arī spoži izdara sarkastiskajā pieminekļa epizodē, kur ap vareno Raiņa galvu (replika par to, kura stāv Tadenavā, ne no pieminekļa Esplanādē) dun dzīve un sadzīve, slāj sētnieki, dejo brašuļi tautastērpos, dzied bardi un sludina slavenais Pasaules Valdnieks... Šādu briljantu epizožu ir ne mazums, tās sajūsmina gan vizuāli, gan muzikāli, pateicoties komponistam Jēkabam Nīmanim, kuram šis darbs (otrais kopdarbs ar Serebreņņikovu) ir kā stikla kalna spožā virsotne, gan tehnoloģiski – īpaši meistarīgi strādā gaismu mākslinieks Igors Kapustins, kura radītā gaismu un ēnu spēle negaidīti tuvina izrādi vācu ekspresionisma filmām.
No otras puses, ir epizodes iestudējuma vidū – piemēram, ar piekārto gaļas gabalu un Raiņa sānā iekodušos Aspaziju –, kas liek domāt – vai šāda izrāde ar laikmetīgās mākslas instalācijām līdzīgām ainām nevarētu tikt iestudēta par jebkuru dzejnieku? Par Bīhneru, Trāklu vai pat Baironu, piemēram. Par jebkuru, kuram bijusi gana sarežģīta un traumatiska biogrāfija? Varbūt pat par jebkuru cilvēku, jo, kā pēc izrādes man teica literatūrzinātnieks un rakstnieks Arno Jundze, "būtu normāli, ja katrs sapņotu kļūt par prezidentu un saņemt Nobela prēmiju". Katra sapņu aina izrādē gan tiek papildināta ar lakonisko Raiņa sapņa aprakstu, projicētu uz Tadenavas mājas iedvesmotās dēļu sienas. Ik kustība, ik simbols ir tekstā pamatots. Taču šādam vispārinājumam ceļu pavēris pats režisors, kurš gluži apzināti estētiski met tiltu uz abām savām iepriekšējām izrādēm Nacionālajā teātrī.
Grūti nepamanīt fināla līdzību ar Mirušajām dvēselēm vai elektriski ieslēdzamo uzrakstu, kurš Voicekā pauda "Mūžība. Morāle. Tikums", savukārt Raiņa sapņos – "Latvija". No Voiceka šurpu pārcēlies arī zvirbulis, kurš, protams, apkakā gan pieminekli, gan dzīvo Raini.
Laime un dēmoni
Līdzīgi kā Alvis Hermanis bez lieka iespringuma izrādē Oņegins. Komentāri Puškinu attēlo kā šimpanzi ar garām rokām, kas jestri lēkā no krēsla uz galdu, no galda – uz skapi, – līdzīgi Serebreņņikova vērtējošajā, uzšķēržošajā skatā nav nedz pārliekas pietātes, nedz apnikuma distances, nedz arī vajadzības "dekonstruēt". Serebreņņikovs nesapņo, bet ir modrā nomodā. Izrādes scenārija veidotāja Ieva Struka strukturējusi izrādi līdzīgi paša Raiņa labākajiem dzejoļu krājumiem – Tālas noskaņas zilā vakarā un Gals un sākums arī sadalīti astoņās līdz desmit filozofiski tematiskās sadaļās. Astoņās izrādes daļās režisors līdz ar komponistu un aktieriem radījuši enerģētiski jaudīgu un konsekventu Raiņa sašķeltās būtības tēlu, kas ļāvis I. Strukai intervijā KDi salīdzināt Serebreņņikova rokrakstu ar Pētera Pētersona "poētisko teātri", kurš spilgti izgaismojās Dailes teātrī 60. gados. Izrāde ar savu sirreālo stilu un muzikāli fizioloģisko spēku iedarbojusies pat uz tiem, kam "atkal tie plikie dibeni" apnikuši.
Ja nu vienīgi ap uzveduma vidu vienmuļa sāk šķist veidotāju aizraušanās ar dzejnieka dēmoniem, lai cik biogrāfiski pamatota tā būtu. Laimes sajūtai izrādē atvēlētas vien divas epizodes – vispirms jutekliskā ņemšanās pa siena kaudzi – šķiet, Jasmuižā piedzīvotās atmodinātās seksuālās dziņas erotiski draisks atainojums, visiem "raiņiem" rotaļājoties ar neidentificējamā iekāres objekta (jo tas slēpjas siena kaudzē) pēdām. Un fināla epizode ar Tadenavas pļavām un mazo Jāni, kurš ķer tauriņus ķeramajā tīklā.
Esete
Columbiana
Zāļu Vecis