Vai spējat iztēloties situāciju, kurā pie rasola un maizīšu klātiem galdiem radinieka vai savā dzimšanas dienā pēkšņi apsēžaties kopā ar apmēram simt nepazīstamiem cilvēkiem, kuri, tāpat kā jūsu radinieki, dalās krasi pretējās nometnēs pēc saviem politiskajiem uzskatiem, priekšstatiem par vēsturi, dzimtās valodas un citām tamlīdzīgām pazīmēm. Citiem vārdiem – viss ir kā parasti jubilejās, tikai reiz desmit. Ja spējat, tad aizejiet uz Taņas dzimšanas dienu Ģertrūdes ielas teātrī – Taņa jūs gaida ar vīnu un ļoti garšīgu rasolu. Taņu ir daudz, un nav garantijas, ka kādā brīdī jūs pats/pati nekļūstat par Taņu un nesaņemat ceļojošo balto rozi kā apsveikumu jubilejā.
Atmiņu pētnieks
Režisors Mārtiņš Eihe jau agrāk pievērsies atmiņu fenomena un atmiņu kā terapijas tēmai. Izrādē Zilā (2005) pēc Gunāra Priedes lugas Valmieras teātrī galvenā ratiņkrēslam piekaltā varoņa nespēja identificēties ar savu agrāko, vitālo un aroganto pirmskatastrofas laika "es" un vienlaikus nemitīgā konfrontācija ar to noved viņu līdz bojāejai. Izrādē Ugunsgrēki (2015) Dailes teātrī varoņu ceļojums savā un mātes mokošajā pagātnē, lai cik briesmīgas šķistu atmiņas par karu, mokošām attiecībām, izvarošanām, ir vienīgā iespēja pa īstam sevi iepazīt, atgūt pazaudēto personības kodolu.
Viskonsekventāk individuālo un kolektīvo atmiņu pētniecība Mārtiņa Eihes vadībā notikusi festivālā Homo Novus radītajā darbā Lasītava, kur aicinājumam publiski nolasīt savas dienasgrāmatas atsaucās visdažādāko profesiju un vecuma cilvēki. Lasītavā tika panākta intimitāte starp dienasgrāmatas lasītāju un skatītāju – katru izrādi apmeklēja neliels skaits skatītāju, kuriem bija iespēja noklausīties lasījumu viens pret vienu ar katras dienasgrāmatas autoru. Saruna starp uztvērēju un autoru bija pavisam neilga, skatītājs vairāk bija klausītājs, nevis runātājs. Savukārt Taņas dzimšanas diena patiesībā ir – vismaz iecerē – skatītāju izrāde, kuras būtiskākā daļa notiek viņu galvās.
Lailas Burānes scenārijs radies projekta Tavas atmiņas Latvijas nākotnei ietvaros, ko iniciējis viens no Latvijas redzamākajiem kolektīvās atmiņas kopējiem kultūras teorētiķis Deniss Hanovs. Tajā apkopotas reālas Latvijas iedzīvotāju atmiņas, kā arī radīti teksti, ar kuriem Mārtiņš Eihe iestudējumā uzrunā klātesošos. Tie personiskā līmenī skar mūsu līdz apnikumam jūtīgās tēmas – 9. maiju, pilsonības jautājumus, Latvijas vēsturi ar izsūtīšanām un okupāciju, padomju laiku atmiņas –, un tās ātri vien no liriskām reminiscencēm nonāk līdz skaļiem savstarpējiem apvainojumiem, kurus apdzēš tikai sejā iešļākts vīns. Kaismīgi izspēlētie stāsti pie galda sēdošajos ne vien rosina personiskās atmiņas par katru tēmu, bet arī ļauj paskatīties uz šādām situācijām no malas. Es, piemēram, atpazinu savu daudznacionālo ģimeni dzimtas saietos.
Fronte pie dzīru galda
Izrādes četriem dalībniekiem nav piešķirtas konkrētas lomas, katrs pauž vairāku cilvēku piedzīvoto, tomēr nosacīti viņi tiek sadalīti "frakcijās": Jānis Kronis vairāk pārstāv nacionālistiski noskaņoto, Mārtiņš Eihe – liberālo sabiedrības spārnu, Jana Ļisova ir vienīgā, kuras dzimtā valoda ir krievu, un vienīgā sieviete (dalījumam dzimumos izrādē nav nozīmes, arī dzimšanas dienu svinošās Taņas statusā var nonākt jebkurš), savukārt muzikālais Artūrs Čukurs pārstāv to sabiedrības daļu, kurai izteiktu uzskatu nav un kura dzied, ko un kā vajag. Dzied burtiskā nozīmē, jo tieši Artūra Čukura balss un ģitāra izpilda vai pavada lielāko daļu dziesmu. Izrāde ir bilingvāla, tomēr lielākoties latviešu valodā. Krietni krāsaināka, nekā ierasts latviešu teātrī, ir arī publika – vismaz manā Taņas dzimšanas dienā, kura turklāt notika 18. novembrī, kas piešķir tai mazliet maģiski simbolisku intonāciju, bija visdažādākā vecuma (aptuveni no 12 līdz 80) un tautību cilvēki. To novēlu teātrim saglabāt arī turpmāk.
Svarīgi, ka izrādes vadība ir režisora rokās, tādējādi viņš uzņemas lielāko daļu atbildības par notiekošo. Tiek pārbaudīta radošās grupas spēja gan atraisīt, gan provocēt skatītājus atklātībai nepazīstamu cilvēku priekšā, gan sarunāties ar tādiem apmeklētājiem, kuri aktīvi protestē pret notiekošo un saskata tajā ņirgāšanos par savām vērtībām, – kā tas bija izrādē, kuru apmeklēju es. Laikraksta Vesti segodņa žurnālistes aktīvā iestāšanās par "labajiem padomju laikiem" atklāja gan viņas nezināšanu par latviešu estrādes mākslu, proti, viņa apvainojās par Edgara Liepiņa dziesmas vārdu "Отдай дура моя кура" izspēlēšanu teatrālas spēles veidā, uztverot to gaužām tieši (jāteic, vistas plēšana arī nebija gluži veiklākais brīdis izrādē), gan iestudējuma autoru nepilnīgās zināšanas par periodu, kuram lielā mērā veltīta izrāde, jo Mārtiņš Eihe uz skatītājas skaļajiem apgalvojumiem, ka padomju laikā nevienam nekā nav trūcis, apjucis atjautāja, kāpēc tad bija ieviesti pārtikas taloni, lai gan tie tika ieviesti pavisam neilgi pirms PSRS sabrukšanas, var teikt – uz neatkarības un kapitālisma sliekšņa, un ar padomju sistēmu tiem bija maz sakara. Tomēr arī visskaļākie oponenti, izrādās, ir spējīgi vienoties dziesmā – publika labprāt dziedāja līdzi gan latviešu, gan krievu valodā. Skatītāju sarunas pēc nosacītajām izrādes beigām, kad cilvēki paliek pie galda un vēršas pie blakussēdētājiem, man šķiet iestudējuma lielākais panākums.
Līdz mūsu sašķeltās sabiedrības kolektīvai psihoterapijai šis darbs gan nenonāk, jo, iespējams, ir pārlieku korekts. Taču tiešs un nemitīgs kontakts ar publiku prasa drosmi ne vien no skatītājiem, bet arī aktieriem, tāpēc pieļauju, ka, ar katru vakaru pieaugot viņu pašpārliecībai, iestudējums aizvien tuvosies tai ideālajai formai, kuru iecerējis Mārtiņš Eihe ar domubiedriem.
Taņas dzimšanas diena
Režisors Mārtiņš Eihe Ģertrūdes ielas teātrī 13., 30.XII plkst. 19; 15., 29.I plkst. 19
lai dzīvo atkal, ko?