Vienīgā atšķirība – Šekspīram šo burvestību nesējs bija meža gariņš Paks, bet Daugavpils teātra iestudējumā Vosorys saulgrīžu burvesteibys (Vasaras saulgriežu burvestības – latg.) šīs funkcijas bija uzticētas Smutam (Konstantīns Zaics) – kaut kam bezgala vijīgam un graciozam, līdzīgam čūskai kārdinātājai, kas pievīla Ievu paradīzes dārzā (Smuts – latgaliski – velns, nelabais). Tādu stilizētu paradīzes dārzu piedāvā Daugavpils teātris ar savu Šekspīra romantiskās komēdijas Sapnis vasaras naktī izrādi (režisors Oļegs Šapošņikovs, pirmizrāde 2012. gada 16. oktobrī), kas iestudēta vecajā latviešu valodas formā – latgaliski. To jau ir paspēts nodēvēt par nebijušu gadījumu, unikālu kultūras projektu, pasaules pirmizrādi, jo pirmo reizi pasaulē Šekspīrs runājot latgaliski! Šī sajūsma vienlaicīgi gan glaimoja, gan arī kaitināja, jo tā liecināja par neticību – vai tad vispār šajā valodā (lasi – dialektā, izloksnē) ir iespējams kaut kas tamlīdzīgs? Vai tiešām tajā var profesionāli iestudēt pasaules klasiķu darbus, ne tikai spēlēt sadzīves komēdijas uz pagastu tautas namu skatuvēm?! Valodas brieduma rādītājs Tas tik tiešām ilgu laiku likās nereāls sapnis – dzirdēt no profesionālā teātra skatuves Šekspīra lugas pārlikumu latgaliešu valodā. Varbūt – katras mazas tautas, šajā gadījumā – mazas valodas sapnis. Kaut gan – nez kur lasīju, ka viens no valodas brieduma rādītājiem ir tas, ka tanī ir tikusi pārtulkota Bībele. Latgaliešu valodā Svētie Raksti ir tulkoti jau sen, tad kāpēc lai tas nebūtu arī Šekspīrs vai kāds cits pasaulslavens dramaturgs, kaut vai Moems, kaut vai Tenesijs Viljamss?! Vai iestudējuma saturu un vērtību nosaka valoda, kādā tas tiek uzvests? Šajā gadījumā gan teksts nav tulkots – angļu dramaturgs ir tikai pārģērbts citās drānās – ar nosaukumu Vosorys saulgrīžu burvesteibys klasisko darbu, būtībā tā sižeta līniju latgaliešu valodā interpretējusi publiciste un rakstniece Monika Zīle. Es gan negribētu šo Daugavpils teātra izrādi vērtēt tikai pēc tās pareizā vai nepareizā latgaliskuma vai nelatgaliskuma. Protams, kā smilšu graudiņi biezputrā likās valodas kropļojumi un negludumi Ontona lomas tēlotāja Jāņa Jarāna tekstā (latgaliešu valoda, kā jebkura cita, ir jāmācās, cienījamie, tāpat kā to, iestudējot Latgola.lv, godprātīgi darīja Nacionālā teātra aktieri, it sevišķi Uldis Dumpis!), taču vēl nepatīkamāki šķita kārtējie un jau par obligātu nodevu kļuvušie jociņi un dzēlības par čyulim. Vienīgais, ko es vēlos – lai pret manu dzimto latgaliešu valodu izturas nopietni un ar cieņu, tāpat kā to drīkst vēlēties polis un čehs, krievs un anglis. Varbūt pat labāk, ka latgaliski pat nemēģināja runāt viesaktieris Andris Bulis, izdomājot, ka viņa spēlētais mīlētājs Pīters ir rīdzinieks. Iepriecina, ka Daugavpils teātris arvien vairāk apgūst jaunas spēles telpas, uzvedot skatītājus uz skatuves, kas ļauj viņiem pašiem justies kā izrādes dalībniekiem. Gan skopās dekorācijas, gan tas, ka aktieri spēlē vairākas lomas (Ivars Brakovskis – gan kungs Broņislavs, gan Auseklis), ļauj brīvu vaļu improvizācijai, izrāde ir tik spraiga, ka nevienu brīdi nekļūst garlaicīga, ar dejām, kustību plastiku, tērpu maiņu. Izrāde izrādē Šekspīra luga ir izrāde izrādē – jautro amatnieku trijotne iestudē lugu par Piramu un Tisbi par godu savu valdnieku kāzām. Daugavpils teātra iestudējumā tās ir spilgtākās un veiksmīgākās ainas – Donots (Ritvars Gailums), Meikuls (Egils Viļumovs), Ontons (Jānis Jarāns), kā arī uzticīgā Donota sieva Zabaļa (Līga Korlaša) ir kolorīti un smalki tēli, liekot skatītājam patiesi smieties līdz asarām, taču ne uz mirkli nekļūstot lētiem un banāliem. Uz šādas robežas brīžiem bīstami balansē pārējais izrādes saturs, jo rakstnieces Monikas Zīles mēģinājumi Šekspīra komēdiju lokalizēt Latgales apstākļiem un videi ir gan iestudējuma spēks, gan arī klupšanas akmens, atkal un atkal paspēlējoties ar daudzreiz kariķētiem stereotipiem par Latgali un latgaliešiem. Komēdiju Valoda? Izrādes programmiņā ierakstītais teksts vēl un vēlreiz skatītājiem atgādina, ka Latgale ir vienīgais no četriem vēsturiskajiem novadiem, kurā vēsturiski dažādu politisko un reliģisko apstākļu ietekmē veidojusies atšķirīga valoda un kultūra, latgaliešu valodā ir uzrakstīts bagātīgs literatūras klāsts, dzeja, proza, sakrālā literatūra... Vai latgaliešu valoda būtu domāta vienīgi komēdijām, smīdināšanai? Varbūt beidzot ir pienācis laiks, lai šajā valodā arī no skatuves tiktu runāts par nopietnām, dziļām un eksistenciālām lietām? Jautājums tikai, vai šādām izrādēm būs skatītājs. Varbūt tas būs atkarīgs no iestudējuma mākslinieciskās kvalitātes? Izrāde Vosorys saulgrīžu burvesteibys Daugavpilī ir pierādījums, ka šis teātris to spētu, ja vien atbrīvotos no kārtējā mazvērtības kompleksa, ka latgaliski var tikai smieties un dzert šmakovku.
V. Šekspīrs Vosorys saulgrīžu burvesteibys Daugavpils teātris, tuvākās izrādes 15.II 18.30, 16.II 15.00
A
A