Tad, kad piekritu uzrakstīt par Andreja Žagara iestudēto Ziloņa dziesmu Dailes teātrī, nebiju iedomājusies, ka tas būs tik āķīgs uzdevums. Traucēja, ja tā varētu teikt, pagātne. Gūzma manu garumgaro interviju ar Andreju Žagaru Teātra Vēstnesī, esmu pabijusi daudzos viņa operas uzvedumu mēģinājumos, redzējusi visas viņa LNO tapušās izrādes (daudzas arī ārpus Latvijas). Citiem vārdiem, recenzēt šo jauno iestudējumu traucēja nepieciešamās distances trūkums. Tomēr, analizējot izrādi, pēkšņi sapratu, ka šī uzkrāto zināšanu bagāža palīdz izkristalizēt Andreja Žagara radošo meklējumu būtību, viņa kredo un attiecīgi labāk ieraudzīt sasniegto.
Mūsdienu cilvēka ultravientulība
Pirmais, ko varu apgalvot, – Andrejs Žagars savus postulātus būtībā nav mainījis. Gan tagad (piemēram, Diena, 14.10.2015.), gan agrāk viņš uzsvēris: "Es gribu veidot mākslas darbu, kas cilvēkiem zālē sniedz katarsi. (..) Tas var būt caur ciešanām, caur apskaidrību, laikam jau caur ļoti dažādiem procesiem. Citiem vārdiem, es gribu cilvēku piespiest līdzpārdzīvot." (Teātra Vēstnesis, 2002. g. 3./4. nr.) Patiešām viņš, šķiet, nekad nav bijis režisors konceptuālists – režisors, kas ir uz tu ar laikmetīgumu, režisors, kam piemīt redzējuma asums, vērojot sabiedrības kaites un nosakot diagnozi. Būtībā viss Andreja Žagara "konceptuālisms" allaž sācies un beidzies ar dramatiskās darbības pārnesi no vienas valsts, no viena laikmeta otrā. Tā sakot, vizuāla sižeta mūsdienīgošana. Tajā viņu lieliski balstījis scenogrāfu un spožais kostīmu mākslinieces Kristīnes Pasternakas talants.
Kā pirms gadiem desmit teicis, tā arī izdarījis. Dramatiskajā teātrī Andrejs Žagars debitē ar trim aktieriem. Uzvest kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugu, kā Andrejs Žagars pats akcentējis (Diena, 14.10.2015.), viņu iedvesmojusi kanādiešu režisora Šarla Binamē filma, kas pēc šīs lugas tapusi 2014. gadā. Jo sevišķi viņu tajā esot aizrāvis galvenās lomas tēlotājs Ksavjē Dolans, labi pazīstams kinorežisors, kura filmas būtībā risina tās pašas problēmas, kurās mokās Ziloņa dziesmas galvenais varonis. Arī šajā rakursā Andrejs Žagars ir uzticīgs savām iecerēm un pārliecībai. Proti: "Mani interesē tas nepamanītais cilvēks jeb vienkāršā cilvēka vienkāršā ikdiena. (..) Man nepatīk izvairīšanās no dzīves ēnas pusēm, man svarīgi rādīt pilnvērtīgu esības ainu, lai nebūtu nekas glancēts." (Teātra Vēstnesis, 2009. g. 3. nr.) Zīmīgi, ka kaut ko līdzīgu apgalvo arī Laura Groza-Ķibere: "Es spēju sevi identificēt ar absolūto minoritāti." (Teātra Vēstnesis, 2015. g. 3. nr.)
Zīmīgs ir arī tas, ko tik precīzi konstatējusi Maija Uzula-Petrovska savā nopietnajā recenzijā, proti, Ziloņa dziesma "nepilna gada laikā ir jau trešā Dailes teātra izrāde, kuras darbība notiek psihiatriskajā klīnikā. (..) Dīvaini, ka Dailes teātra repertuāra plānotāji to nav uzskatījuši par šķērsli". (Kroders.lv)
Patiesi dīvaini. Kaut gan varbūt šajā dīvainībā jāmeklē likumsakarības? Psihiskā slimnieka atklātība varbūt ir mūsdienu cilvēka dvēseles vaļsirdība. Paši esam tik noslēgti, ka nevienam nav iespējams ne sevī, ne otrā ielauzties. Vienmēr viens un tas pats vairogs: nē, nē, viss kārtībā. Šī absolūtā minoritāte ir kā sava veida lakmuss, kas uzrāda mūsdienu cilvēka ultravientulību. Vientulību sabiedrībā, kurā cilvēks garīgi iet bojā zem neizturami smagā nosacītības un visvisādu standartu sloga. Ja tā, varam runāt par savdabīgu mūsdienu pasaules ainas vispārinājumu, kas tiek tverts caur tādiem tēliem, ar kuriem lielākajai skatītāju daļai, domāju, ir grūti identificēties. Vēl man liekas, ka šo tipu aktualitāte ir saistāma arī ar gluži profesionāliem iemesliem: caur viņiem ir vieglāk paust sāpes. Piemēram, mierīgi sēdēt un no sirds iedziļināties rūgtās atmiņās, manuprāt, ir grūtāk nekā par to kliegt.
Attiecību karnevāls zem svētku spīgulīša
Par izrādes neuzbāzīgo kvalitāti liecina jau noformējums (scenogrāfs Einārs Timma). Mūsu priekšā slimnīcas kabinets. Tāds, kurš nedrīkst slimnieku uzbudināt, pievērst viņa uzmanību. Viss monotons, pelēks, skatienu piesaista vienīgi pie lampiņas piekārts eglītes spīgulītis – darbības laiks Ziemassvētku priekšvakars. Arī mūzika atbilstīga – maiga uzvelkamas spēļmantiņas melodija. Aizmugurē kaut kas līdzīgs garam logam, aiz kura vīd koku kontūras. Pēc tam tā būs žalūziju aizsegta siena. Aiz tās slimnīcas gaitenis. Brīžiem uz šiem stikliem tiks atainoti videokadri – galvenā varoņa atmiņu skati. Ja pavisam konkrēti – būs redzams zilonis. Kādreiz zēna acu priekšā tēvs to nošāvis. Zilonis kā uzmilzis sāpju simbols. Atbilstīgi vispārējai pelēcībai ir arī izrādes kostīmi (kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka). Akurāts ārsta uzsvārcis, sniegbalts medicīnas māsas ietērps. Tikai pats slimais ģērbies nevis pēc slimnīcas noteikumiem, bet pēc savas gaumes – pašpuikas stilā.
Darbība sākas ikdienišķi. Ienāk dakteris Grīnbergs, slimnīcas direktors (Juris Kalniņš), ienāk mierīgi, taču norūpējies, jo viņam jānoskaidro, kur pazudis kolēģis – ievērojams psihiatrs, un tāpēc viņam ir jāiztaujā pacients Maikls, kurš pēdējais redzējis šo ārstu. Maiklu uz kabinetu atved mis Pētersone, medicīnas māsa (Esmeralda Ermale). Maiklam manipulējot ar dakteri Grīnbergu, sākas sarežģīta situācijas noskaidrošana. Darbības samezglojums nosaka arī lomu attīstības principus. Vaļsirdībai jākonfliktē ar izlikšanos, spēlei – ar jūtu patiesumu. Šajā attiecību karnevālā, šķiet, vismazāk jāiesaistās dakterim Grīnbergam, tāpēc ka viņu no tiesas visvairāk interesē, kur pazudis viņa padotais – Maikla ārsts. Sen nebiju redzējusi tik organisku Jura Kalniņa spēli. Varbūt tāpēc, ka šī loma atbilst aktiera patībai: kultūra, prāts, jūtu organizētība. Tāpēc dabisks ir viņa nokaitinājums kā reakcija uz Maikla izaicinošo uzvedību. Aktieris atradis loģisku savas rīcības pamatojumu, kad dakteris Grīnbergs, nespēdams savaldīties, iepļaukā puisieti. Aizliegtais paņēmiens darbā ar slimniekiem. Precīza detaļa – viņš ir slimnīcas direktors, droši vien sen vairs nepraktizē.
Esmeralda Ermale spēlē disciplinēti. Viņai taču katru dienu nākas piemērot tās vai citas lomas, katram pacientam meklējot kaut ko savu, vajadzīgu un nomierinošu. Ar Maiklu viņa ir ieradusi būt gan stingra, gan sirsnīgi mīļa. Vēl vairāk – viņas rūpes par šo cilvēku, kurš, kā izrādās, slimnīcā ir jau 10 gadu, brīžiem ir gluži vai radnieciskas. Tieši viņa dažbrīd nojauš kaut ko bīstamu Maikla uzvedībā, proti, tās pazīmes, kas biedē ar šausmīgu paredzējumu. Kad Maikls mirst viņas rokās, aktrises spēlē var just teju vai mātes sāpes.
Vissarežģītākā, visdaudzslāņainākā loma ir Maikls Alīns. Gintam Grāvelim patiešām ir ko spēlēt. Turklāt iespaidīgi lomu ir izstrādājis arī režisors. To gribas uzsvērt Binamē filmas kontekstā. Pretstatā Ksavjē Dolana darbam – protams, izcilam – Andrejs Žagars Maikla lomai atvēlējis spilgtu tēla plastiskumu. Dailes teātra izrādē Maikla jūtas, emocijas, kā arī atmiņas brīžiem pārtop tādā ķermeņa kliedzienā, ka neviļus atceries, cik profesionāli ietilpīga jēga slēpjas jēdzienā "ķermeņa valoda".
Ainās, kurās Maikls, atmetis izlikšanos, ved darbību tieši pretim savai pašnāvībai (par godīgu atbildi uz jautājumu, kur pazudis viņa ārsts, viņš izpelnās konfektes, kas ir nāvīgas viņa alerģiskajai slimībai), aktieris spēlē patiesi izcili. Izrādi esmu noskatījusies divreiz, un gribu atzīmēt, ka Ginta Grāveļa veidotais tēls ir kļuvis vēl piesātinātāks ar dziļām, pat traģiskām jūtām. No līdzpārdzīvojuma nav iespējams izvairīties. Katarse. Vispār jāatzīst, ka otrreizējā noskatīšanās apliecināja, ka iestudējums ir profesionāli izstrādāts. Ir pagājušas tikai dažas dienas pēc pirmizrādes, bet izrādes darbības ritums ir kļuvis precīzāks, bez liekiem paklupieniem.
Equus un Ziloņa dziesmas mērogi, protams, nav salīdzināmi. Taču esmu pārliecināta, ka Andrejs Žagars nemaz nav tiecies sacensties. Vienīgi ir izmēģinājis īso distanci. Ir izdevies, ir uzveicis. Priekšā jauns skrējiens: uz Dailes teātra lielās skatuves Antona Čehova lugas Trīs māsas iestudējums. Ļoti gara un mūsdienu kontekstā pat riskanta distance. Bez pārliecinoši gudras koncepcijas to neapgūt. Jā, interesanti, no kurienes, ar kuru un kāpēc Andrejs Žagars ir iecerējis "doties" uz Maskavu?
Ziloņa dziesma
Režisors Andrejs Žagars
Tuvākās izrādes Dailes teātra Mazajā zālē 1., 12.XII; 7., 22.I