Kad nākas skatīties vairāk vai mazāk postdramatiskā teātra tehnikā veidotas izrādes par politikas norisēm, vēstures faktiem, kā arī sabiedrības aktualitātēm, neglābjams atskaites punkts ir, manuprāt, pagaidām nepārspētie Valtera Sīļa 2011. gadā Ģertrūdes ielas teātrī iestudētie Leģionāri – ne tāpēc, ka perfekti un neapstrīdami, bet savas dzīvās, sāpīgi urdīgās, tomēr reizē arī pašironiski atsvešinātās intonācijas dēļ. To, cik ļoti Sīļa (un dramaturga Jāņa Baloža) intonācija atšķiras no citu režisoru vingrinājumiem sabiedriski politisko aktualitāšu atspoguļošanas jomā, var nepārprotami sajust, ar nelielu laika atstarpi noskatoties V. Sīļa jaunāko iestudējumu Barikādes Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī un Andreja Jarovoja Heavy Metal Ģertrūdes ielas teātrī Rīgā.
Ragana Prunskiene un citi zvēri
Dramaturgu Jāņa Baloža un Godas Dapšītes veidotā luga Barikādes, kas tapusi, iesaistot arī astoņus aktierus, apzināti skaldīta krasi atšķirīgās ainās. To ir daudz. Sākotnēji teātris mājaslapā bija norādījis provizorisko izrādes ilgumu – pusotras stundas, – bet beigu beigās ir tapušas trīsarpus. Ja godīgi – par daudz. Bet ne tāpēc, ka garlaicīgi, bet tāpēc, ka šīs stundas ir piesātinātas un pārsātinātas. Uz beigām tā pati publika, kas nule pērkondimdoši smējusies vai saspringti klusējusi, sāk knibināties un uzkrītoši skatīties pulkstenī. Tomēr beigās visi lec kājās un ilgi nelaiž aktierus prom. Mazā zāle ir pārpildīta, uz trepītēm sēž jaunieši. Lai gan Lietuvas presē esot parādījušās ļoti dažādas atsauksmes (kas ir gluži objektīvi), publika lielā mērā tomēr ir aktieru un režisora pusē.
Uzdrīkstos apgalvot, ka publikas labvēlību izrāde "nopērk" jau ar aktieru sastāvu – tajā spēlē liela daļa no joprojām Viļņā izpārdotās Oskara Koršunova izrādes Izraidītie galveno lomu tēlotājiem, kuri ir nodarbināti arī citās Lietuvā populārās izrādēs. Aktieriem atliek uznākt uz skatuves, lai kontakts ar publiku būtu nodrošināts. Te mēs atgriežamies pie intonācijas jautājuma. Jā, lecīgie latviešu "putniņi" Sīlis un Balodis atļaujas diezgan vaļīgi un ironiski skatīties uz politikas norisēm 1991. gada Viļņā, kur aizvainotā Kazimira Prunskiene, saukāta arī par Šatrijas Raganu, sabužina matu kodaļu un pareģo Vīt autam Landsberģim, ka viņš nekad netiks ievēlēts par Valsts prezidentu, bet viens no premjera kandidātiem Ģedimins Vagnoris visu laiku, šķiet, gaida aiz durvīm un zibenīgi parādās, kolīdz kāds piemin viņa vārdu. Izrāde arī ironizē par patriotisma tēmu – piemēram, aktieris, kurš atzīstas, ka viņam negaršo cepelīni, saņem vispārēju nosodījumu kā svētuma zaimotājs. Taču, saglabājot viegli ironisko distanci, izrāde tomēr runā ar skatītāju nopietni un trāpa visai dziļi, iespējams, tieši tāpēc, ka nejūtinās un nevaimanā.
Izrādes veidotāji izmanto dažādas pieejas tēmai. Ir jau pieminētā ironija (visai izvērsts bloks veltīts Krievijas dezinformācijai pret Lietuvu), ir barikāžu laika dalībnieku un aculiecinieku stāsti, kurus aktieri runā, sēžot ļoti tuvu skatītājiem un burtiski skatoties acīs (pēc mediķu stāstiem zālē iestājas dziļš un ilgs klusums). Ir arī izspēlētas situācijas, kas parāda tā brīža situācijas dramatismu un traģikomismu vienlaikus – kā ainā, kurā jauna sieviete septītajā grūtniecības mēnesī saprot, ka viņai sākas priekšlaicīgas dzemdības, bet ātrā palīdzība nebrauc, jo visas brigādes atrodas pie TV torņa. Un ir dramatismā iedarbīgs skats, kurā padomju virsnieks liek karavīram izvēlēties – pildīt uzdevumu, nogalinot civiliedzīvotājus, vai tikt sodītam kara tribunālā. Ir arī iespēja izdarīt pašnāvību. Tieši šī aina šķiet ļoti aktuāla pašreizējo Ukrainas notikumu kontekstā, un ir mazliet pārsteidzoši, ka izrāde uz karsto aktualitāti nekādā veidā nereaģē.
Vienīgā estētiski šaubīgā aina, kas satura dēļ diez vai būtu rādāma Krievijā, ir skečs, kurā kāds padomju armijas veterāns novērtē Uzvaras pieminekļa metu, kuru veido divas aktrises un trīs aktieri. Veterāns pieminekli pārveido, radīdams grupveida izvarošanas ainu, tad metas paša izveidotās skulptūru grupas priekšā ceļos, bet grupa atdzīvojas, un, skanot PSRS himnas melodijai (kas joprojām ir arī pašreizējās Krievijas himnas melodija), sākas biseksuāla seksa orģija. Šī aina gan saturiski, gan estētiski tomēr kontrastē ar pārējo izrādi, jo manis jau daudzkārt piesauktā intonācija šeit vienīgo reizi mainās un kļūst iznīcinoši griezīga.
Valters Sīlis izrādē variē jau savās iepriekšējās izrādēs izmantotos paņēmienus – improvizētu ainiņu izspēli, publikas iesaistīšanu, monologus, tieši vēršoties zālē. Tomēr kopumā izrāde ir izveidojusies rosinoša, pat ja tai var piesieties.
Izdomāti tēli reālā vidē
Tikmēr Ģertrūdes ielas teātrī režisors Andrejs Jarovojs izrādē Heavy Metal pievērsies nozīmīgai tēmai Latvijas politikas un sabiedrības kontekstā – mūsu karavīriem Afganistānā. Četri aktieri – Kārlis Krūmiņš (nenoturēšos un piesaukšu viņa Leģionāru pieredzi), Aigars Apinis, Anta Aizupe un Kristaps Ķeselis – dara savu darbu ar nenoliedzamu atbildības sajūtu, tomēr iegāž dramaturģijas trūkums. Teksts daudzviet ir deklaratīvs, tas tiek runāts bez jebkādas distances, radot nevis vēlmi domāt līdzi, bet drīzāk klusu nepatiku pret moralizēšanu. Atšķirībā no Valtera Sīļa pieejas, kurā būtiska ir lomu maiņa un savstarpēji kontrastējošu ainu kombinācija, Jarovojs veido monolītāku stāstījumu, kurā katram aktierim ir savs tēls, kura ietvaros viņš darbojas. Tomēr šie tēli īsti neparādās darbībā (jo atveidotie izlūkgājieni vai fiziskie vingrinājumi tipizēti atspoguļo karavīru ikdienu kā tādu, nevis individuālu karavīru konkrētā situācijā), un, izņemot Kārļa Krūmiņa varoni, tiem netiek izveidotas arī pārliecinošas, prātā paliekošas biogrāfijas. Dramaturģiskā materiāla vājums ir tajā, ka mēs redzam četrus cilvēkus vienā ierakumu pusē, kuri cīnās pret mums neredzamu ienaidnieku, un arī viņu starpā attiecības iezīmētas lakoniski. Jā, vispārējs biedriskums, draudzība, bet tie nav pilnasinīgi tēli. Ja lasām izrādes anotāciju, acīs duras pretruna – no vienas puses, "izrādes pamatā ir patiesi notikumi", no otras – "visi izrādes tēli ir izdomāti un jebkura sakritība ar reāliem cilvēkiem ir nejaušība".
Emocionālais uzrāviens izrādes beigās tomēr notiek, un tas attaisno izrādes veidošanu kopumā – Kristapa Ķeseļa saspringti, uz asaru robežas norunātajā monologā, kurā karavīrs atceras, kā talibi ieņēma viņu posteni un kā viņš dzirdēja šāvienu, no kura bojā gāja dienesta biedrs. Šis ir izrādes kulminācijas punkts. Taču ceļš līdz tam ir dramaturģiski slābans un būtu vēl attīrāms un koncentrējams.
Sīļa un Jarovoja izrādes Viļņā un Rīgā liecina, ka tagadne un nesenā pagātne ir laba viela mūsdienīgām izrādēm, tikai viss atkarīgs no prasmes šo vielu pārvērst tēlos un radīt mākslas darbu. Te jāmācās abiem, bet Sīlis ir krietnu soli priekšā.
Barikādes ****
Lietuvas Nacionālais drāmas teātris Viļņā
Tuvākās izrādes 9. aprīlī un 23. maijā
Heavy Metal ***
Ģertrūdes ielas teātris
Tuvākās izrādes 10. un 17. aprīlī