Vai kādreiz esam iedomājušies, ka, skatoties holandiešu un flāmu glezniecību, aiz tās ir mūsu tautas skaisti apdziedātie ozoli? Šajā izstādē jūs tos atradīsiet. Bet aizslēptus aiz pasaulē slavenas glezniecības – teikts muzejā Rīgas birža skatāmās izstādes Baltijas ozoli. 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā anotācijā. Parastais skatītājs visdrīzāk īpaši nedomā par pamatni, uz kādas mākslinieks gleznojis, tāpat kā par lietotajiem krāsu pigmentiem vai otu sariem. Fokusēšanās uz tīri estētisku iespaidu ir gana saprotama, materiālu problemātika tiek atstāta profesionāļiem – lielākoties gleznu restaurācijas speciālistiem.
Savukārt šī ekspozīcija mēģina izlikt mākslas virtuvi jeb praktisko pusi plašākas publikas apskatei. Jaunākajos laikos daudz ierastākais audekls – lētāks, vieglāks un ērtāk pārvietojams – ticis izmantots Eiropas glezniecībā jau kopš XV gadsimta, tomēr tagad var pārliecināties, ka krietni vecākais, jau antīkajā pasaulē lietotais koka dēlītis turpmākajos gadsimtos nebūt neizzuda no aprites.
Vērtība tikai pieaug
Kārtējā Latvijas simtgades projekta koncepcija apraksta starptautiskos kontaktus un Latvijas teritoriju kā sava laika globalizētās pasaules daļu: "Viens no vāczemju un holandiešu tirgotāju vispieprasītākajiem materiāliem bija ozols. Skarbajā Baltijas klimatā tā gadskārtas auga lēni, koksne bija cieta, kā arī smalkā un taisnā koksnes šķiedra eļļas krāsu gleznām garantēja gludāku virsmu – tieši tādu, lai uz labi izžāvēta dēļa un gludi nopulētās virsmas varētu gleznot smalki detalizētus darbus. (..) Paradoksālā veidā tieši glezniecība seno Baltijas ozolu slavu ir atnesusi līdz mūsdienām. Daudzās mucas ir nolietotas, kuģi nogrimuši, mājas pārbūvētas, bet seno flāmu un holandiešu gleznu vērtība tikai pieaug. Reizēm pat miljonos," – no izstādes anotācijas.
Bruņojušies ar šādu klasisku tēzi par mākslas mūžīgumu, skatītāji var doties iepazīt plašu gleznu klāstu no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumiem. Kaut gan dažas flāmu un holandiešu pērles arī ikdienā skatāmas Rīgas biržas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, pašlaik eksponēts krietni vairāk darbu, kas savulaik nokļuvuši Latvijas teritorijā no Rietumeiropas un lielākoties nonākuši muzejā no savā laikā ietekmīgu ļaužu privātajām kolekcijām.
Centrā zelta laikmets
Izstādē ir arī darbi, kas interpretē reliģiskus sižetus Nīderlandes renesanses vai XVI gadsimta manierisma toņkārtā (Pīters Pīterss Ārtsens, Krustā sišana) vai vēlākā flāmu mākslas stilistikā (Franss Frankens Jaunākais, Gudro pielūgšana), taču liela daļa eksponātu pārstāv tā dēvēto Holandes glezniecības zelta laikmetu – XVII gadsimtu. Neatkarību ieguvušās Nīderlandes ziemeļu provinces atteicās no katoliski monarhiskās kultūras, vēsturiski reliģiskās mākslas vietā ļaujot uzplaukt ainavas un klusās dabas žanram, portretam un piezemēti sadzīviskām tēmām. Lai gan hronoloģiski šī posma holandiešu māksla iekļaujas baroka laikmetā, tajā tomēr prevalē no Nīderlandes renesanses pārmantotā detalizētā konkrētība.
Izstādē ir liels skaits sadzīvisku ainiņu, kas tēlo, piemēram, nerātnus večukus lakstojamies ar jaunām meitenēm vai groteskas kāršu spēlmaņu fizionomijas padrūmos krodziņos, taču līdzsvaram var ieraudzīt arī respektablas ģimenes ideālo paštēlu (Rihards Brākenbirhs, Ģimenes portrets, 1670).
Ainavas žanrā izcelta Sālomona fan Rausdāla Upes ainava (1642) kā niansētas tonālās glezniecības paraugs, savukārt Jana Porsellisa Vētrainā jūra ļauj labi apjaust, piemēram, mūsu ražīgā marīnista Eduarda Kalniņa stila ģenēzes pieturpunktus. Fransa de Mompera, Klāsa Molenāra un citu gleznotāju ainavas ar rosīgajām figūriņām demonstrē lokālās vides savdabību, dažkārt pat sapludinot ainavu un sadzīves žanru vai ainavu un kluso dabu ar milzumu detaļu no ļaužu ikdienas dzīves (Giliss Klāss de Hondekūters, Ciema ainava; Ehberts Līfenss fan der Pūls, Holandes zemnieka pagalms, 1658, u. c.). Taču gluži personīgi neparastākais piemērs šķita Emanuela Murāna Holandes ciemats (1696) – vakara gaismā izkausēta aina ar mājiņu grupu, baznīcu fonā un stafāžu priekšplānā, kurā detalizētais reāliju tvērums atkāpies gleznieciskas noskaņas priekšā, it kā paredzot krietni vēlākos impresionistu un postimpresionistu eksperimentus.
Pētniecības metodes
Izstādes veidošanā mākslas muzejs Rīgas birža sadarbojies ar Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Dendrohronoloģijas laboratoriju un Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava, kā arī konsultējies ar Nīderlandes Mākslas vēstures institūtu RKD un Holandiešu un flāmu kuratoru konsiliju CODART . Gleznu pamatnes ir identificētas ar DNS un dendrohronoloģijas metodēm. Tiesa, teiciens, ka aiz gleznām slēpjas "mūsu tautas skaisti apdziedātie ozoli", ir zināms retorisks pārspīlējums simtgades svētku garā, jo pierādāmais izcelsmes reģions ir diezgan plaša teritorija ap Baltijas jūru, ko sašaurināt līdz pašreizējām Latvijas robežām īsti nav iespējams.
Bez eksaktajiem laboratoriju pētījumiem izstādē aprakstīti arī mākslas vēsturei tuvāki atribūcijas līkloči, piemēram, XV–XVI gadsimta flāmu glezniecības paraugs Svētā ģimene, pašlaik piedēvēts Kvintena Maseisa lokam, savulaik uzskatīts gan par Florences, gan Nīderlandes, gan ziemeļvācu skolas darbu un saistīts gan ar Pītera Pītersa Ārtsena, gan Jana Gosārta loku. Visbeidzot informācija precizēta Nīderlandes Mākslas vēstures institūta RKD datubāzē.
Izstādes papildināšana ar dēļu krāvumu un ozolkoka ripām, domājams, iecerēta kā iespēja savām acīm apskatīt koksnes faktūru, tomēr atstāj zināmu būvlaukuma efektu. Lai arī vērojams lielā mērā tradicionāls darbu grupējums pēc žanru piederības, izstāde ir daļēji pieskaitāma pie starpdisciplināru, pētniecībā sakņotu skatpunktu meklējumiem, kas jau pasen kļuvuši par meinstrīma praksi, nomainot hronoloģiski stilistiskās ekspozīcijas. Taču nopietnākai un paliekošākai izvērstās lasāmvielas iepazīšanai acīmredzot jāsagaida vēl tapšanā esošais katalogs.
Izstāde
Baltijas ozoli. 16. un 17. gadsimta holandiešu un flāmu glezniecība Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā
Muzejā Rīgas birža līdz 30.XI