Ivara Grāvleja izstādē Outlet (kurators Tomass Pārups) Mūkusalas mākslas salonā ir redzamas mākslinieka 90. gados radītās fotogrāfijas, kas pārvērstas modes žurnālu parafrāzēs. Izstāde ir visnotaļ grāvlejiska un ietver vairākus elementus, ar ko saistās mākslinieka radošā darbība, – skarbs, provokatīvs humors, ironija par fotogrāfiju kā mediju, patērnieciskās psiholoģijas kritika un fiktīvs vēsturiskums.
Absurda paņēmieni
Sērijas Outlet fotogrāfijās Ivars Grāvlejs ir fiksējis Austrumeiropas pēcpadomju desmitgades sociālo pārmaiņu nospiedumus, papildinot tās ar luksusa brendu logotipiem un asprātīgiem, modes žurnālus imitējošiem parakstiem, kas attēlus cenšas pārvērst parodijā par šo izdevējdarbības žanru. Tiek uzskaitīti slavenu fotogrāfiju, tērpu, aksesuāru un situāciju dizaina autoru vārdi, un Latvijas 90. gadu sociālais portrets tiek pārvērsts savā pretmetā jeb konstruētā elitārismā. Šādi absurda paņēmieni nav nekas jauns ne postmodernisma estētikā, ne interneta kultūrā – sociālajos tīklos ir pārpārēm lapu, kas tekstuāli dekonstruē attēlu sākotnējo nozīmi, piemēram, viduslaiku miniatūru sižetus pārvērš par sadzīvisku tualešu humoru.
Ne mazāk izplatīta ir arī kolektīva uzjautrināšanās par iepriekšējo desmitgažu vizuālo kultūru, kuras estētikā daudz kas šķiet naivi smieklīgs. Tas viss ir arī likumsakarīga blakusparādība intensīvai attēlu patērēšanai mūsu ikdienā, kas liek pārskatīt savus privātos arhīvus un meklēt jaunus kultūras arheoloģijas slāņus.
Ivara Grāvleja fotogrāfijas kā allaž ir harismātiskas, un izstādē eksponētais lielā mērā manifestē autora rokrakstu: par sākumpunktu tiek izvirzīts kaut kas nepareizs, ačgārns, klasiska estētika mijas ar eksperimentālām, apzināti nepareizām kompozīcijām. Uz Latvijas kultūras kopējā fona Ivara Grāvleja daiļrade šķiet viens no retajiem izņēmumiem, kam piemīt mazliet melns, tomēr jēgpilns un sabiedrību šķērsgriezošs humors, kas labākajās galma āksta tradīcijās atļaujas skaļi izsmiet to, ko oficiāli nedrīkst pat pieminēt. Un, lai gan Latvijas mākslā provokativitātes latiņa ir gaužām zema, pagaidām Ivars Grāvlejs ir vienīgais, uz kuru to var attiecināt bez kompromisiem.
Neasprātīgi, netaktiski
Izstādes Outlet fotogrāfijas ir sadzīviska humora pilnas, tajās redzami nejauši sastapti līdzcilvēki neveiklās situācijās, pozās un ietērpā. Nabadzīgi, neveseli un ilgstoši apreibinājušies, ja vēlamies iztikt bez eifēmismiem. Interesē par sabiedrības marginālo daļu Ivara Grāvleja skatījums šķiet īpaši griezīgs, ass, tajā nav izskaistinājumu vai nabadzības faktūras romantizēšanas. Viņa radīto attēlu spēks ir tik jaudīgs, ka labai izstādei pietiktu tikai ar to vien, fotogrāfijas ir mākslinieciski pašpietiekamas.
Diemžēl modes žargona papildinājumi šoreiz šķiet lieki un tikai mazina attēlu vizuālo potenciālu, nevis piešķir tam jaunas, neparastas šķautnes. Izstādes anotācijā norādīts, ka Ivara Grāvleja fiksēto margināļu fotogrāfijas nav paredzētas, lai par personāžiem ironizētu vai pasmietos, taču rezultāts šķiet tieši izsmejošs, pat ja mākslinieka iecere bijusi pretēja. Lielākā daļa fotogrāfijās redzamo ļaužu nav tikai nestilīgi tērpti Latvijas iedzīvotāji sarežģītos laikos – tā ir sociāli izstumta sabiedrības grupa, kam nav finansiālu iespēju "normāli" apģērbties, "normāli" pavadīt laiku un realizēties jebkuros citos sociālās normalitātes ietvaros.
Šī stāvokļa neizbēgamās blaknes alkoholisma, narkomānijas, slimību un bezpajumtes veidolā skumdina un satrauc, savukārt modes industrijas simboli redzamo pārvērš ciniskā groteskā. Izstādē Outlet redzamie varoņi konfrontēti ar modes mitoloģijas radīto labas un sliktas gaumes pretstatījumu, taču rodas jautājums, par kādu gaumi var runāt apstākļos, kad izvēles iespējas vispār nepastāv un cilvēki cenšas izdzīvot, nevis patērēt.
Kariķēt trūcīgi tērptu narcišu pārdevēju nav ne asprātīgi, ne taktiski, un kopumā tas saistās ar tiem ne pārāk gaišajiem laikiem, kad cilvēku fiziskās nepilnības tika izmantotas cirka priekšnesumos. Gribas ticēt, ka tāds tomēr nav bijis izstādes autoru nolūks.
Patvaļīgs simbolisms
Mākslas darba nozīmju mainīšanai pievēršas arī kurators Valts Miķelsons izstādē Nacionālais paviljons, kurā pārskata dažādu nacionālās identitātes mītu atblāzmu XX un XXI gadsimta mākslā. Latvijas valsts simtās jubilejas gada nogale gan nešķiet piemērotākais brīdis šādai tematiskajai izstādei, jo esam noguruši ne vien no simtgades svinībām, bet arī to kritikas, tāpēc uz laiku gribas distancēties no jebkādiem nacionāliem naratīviem mākslā.
Lai nu kā – Mūkusalas mākslas salona kolekcija izstādē tiek aktualizēta caur neparastu skatpunktu – mākslas darbi un dizaina objekti atlasīti, kuratoram apzināti ignorējot to oriģinālo nozīmi un piešķirot pilnīgi patvaļīgu simbolismu. Valts Miķelsons strādā ar politisko nepatiesību mehānismiem, akcentējot pēdējās simtgades mākslā visdažādākās nacionālās ideoloģijas izpausmes. Kuratora izveidotais stāsts ir saistošs un asprātīgs, taču tas ir nolasāms, ja tikai pārzināt konkrēto kombināciju loģiku – tas gan nav iespējams bez kuratora komentāriem. Šāda mēroga subjektīvo atlasi var aplūkot arī kā ironiju par laikmetīgās mākslas industriju, kurā kurators bieži darbojas kā visvarens mākslas nozīmju jaunproducētājs.
Nacionālais paviljons ir visnotaļ izklaidējoša izstāde, jo atlasītie darbi veido savdabīgus politisko nepatiesību akcentus, kādus lielākoties nesastapsim nacionālos mītus dekonstruējošās izstādēs, kuru saturu iespējams uzminēt arī pēc īsas anotācijas izlasīšanas. Taču tikpat neizbēgams ir kuratora izmantotā paņēmiena relatīvisms, kas mākslas izstāžu valodu padara bezjēdzīgu, jo pietuvina mākslas darbu scenogrāfiskai, mēmai butaforijai un pieļauj bezgalīgu kombināciju iespējas, kas ikvienā mākslinieciskā artefaktā ļauj saskatīt jebko un intelektuāli aizraujošu interpretāciju noved pie pārinterpretācijas.
Nacionālais paviljons meklē jaunus veidus, kā saistoši uzlūkot mākslas vēstures mantojumu, atbrīvojoties no uzspiestām autoritātēm un pārliekas pietātes pret klasiskām vērtībām, taču rodas sajūta, ka izstādē ir pārāk daudz stāstu un tā kļuvusi pārlieku sadrumstalota, jo kurators neliela izmēra ekspozīcijā centies aptvert pilnīgi visus tematiskos aspektus. Tiesa, šāda pārbāztība lielā mērā raksturo arī nacionālo kultūras politiku, ko Valta Miķelsona izstādē izsaka paviljona metafora – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko.
Izstādes
Nacionālais paviljons
Ivars Grāvlejs Outlet
Mūkusalas mākslas salonā līdz 19.I