Pašlaik Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā ir unikāla iespēja redzēt Eiropas pēckara mākslas leģendārās personības, Vīnes akcionista Hermaņa Niča, personālizstādi Orģiju un mistēriju teātris, ko sadarbībā ar Hermaņa Niča fondu organizējis VV Foundation un kūrējusi Līna Birzaka-Priekule.
Hermaņa Niča un viņa domubiedru aktivitātes XX gadsimta 60. gados joprojām tiek vērtētas kā viena no radikālākajām mākslas kustībām: mākslinieki savas performances pārvērta asiņainos rituālos, kuros izmantoja transgresīvu ķermeņa un vardarbības pieredzi. Miesas destrukcija tajās mijās ar politisku un sociālu kritiku. Kautķermeņi, pašsakropļojumi, asinis, urīns, fekālijas akcionistu praksē pauda dziļāku sava laika sabiedrības nosodījumu, pretojoties pēckara racionālismam un nacionālismam, patērnieciskumam un vēlmei ignorēt līdzatbildību Otrā pasaules kara noziegumos, kas bija raksturīgi tā laika Austrijas mentālajā klimatā. Vīnes akcionisti centās pietuvoties cilvēka zemapziņas tumšākajai, instinktīvajai pusei, ko izteica caur klaju tabu pārkāpšanu ne tikai vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļu kontekstā, bet arī plašākā attieksmē pret ķermeni, saprātu, sabiedrības uzvedības normām un psiholoģiju.
Vēl asāk un griezīgāk
Rīgā izveidotā izstāde nedaudz atgādina mākslas vēstures lekciju. Tā sniedz tematisku ieskatu, taču tā īsti nav ne retrospekcija, ne arī kāda specifiska tematiska izlase – neatrodu pamatojumu konkrētās ekspozīcijas izvēlēm. Uzsvaru veido Hermaņa Niča radītā Orģiju mistēriju teātra dokumentācija, kā arī darbības glezniecības darbi, kas ir sava veida krāsu un audeklu performances. Kā ierindas skatītājam man netop skaidrs, kāpēc salīdzinoši nelielajā ekspozīcijā izvēlēti tieši šie darbi un kāda ir to vieta autora daiļradē kopumā. Vai ekspozīcija prezentē nozīmīgāko viņa daiļradē, un, ja tā, kas ir palicis neizstādīts? Šķietami sīkums, tomēr man neizdodas definēt, kāds ir bijis izstādes mērķis un eksponātu atlases kritēriji.
Izstādes pamatā ir vēlme runāt par starptautiski nozīmīgu mākslas personību un mākslas parādībām, kuras vēl sarežģītākas padara Latvijas konteksts, mūsu vēsturiskā atrautība no Rietumu mākslas hronoloģijas, kā arī šodienas izstāžu dzīvē lielākoties valdošā estētiskā mērenība un atturīgais profesionālisms. Rudens skandāli ap pilsētvides mākslas darbiem atgādināja, ka mūsu sabiedrībā kritiski pietrūkst pamatizglītības laikmetīgajā mākslā, un šajā nejaušajā kontekstā Hermaņa Niča provokatīvo darbu vēstījumi izskan vēl asāk un griezīgāk, nekā tie, iespējams, izskanētu laikmetīgās kultūras tradīcijām bagātākās vietās. Tāpēc noteikti ejiet un pārbaudiet savas mākslas uztveres maņas.
Izstādi papildina eseju krājums ar Līnas Birzakas-Priekules, Laines Kristbergas, Igora Gubenko un Viļņa Štrama esejām, kā arī paša Hermaņa Niča teksta tulkojumu. Tas neļauj pētnieciskajam darbam palikt aizkulisēs un piešķir izstādei vēsturisku un teorētisku izvērsumu, bez kura diez vai var iztikt Hermaņa Niča nebūt ne vienkāršo mākslas ideju izpratnē. To pamatā lielā mērā ir atgriešanās pie kultūras rituālajām formām, atsvabinoties no pastarpinājumiem un mākslinieciskās reprezentācijas formām, aktualizējot vardarbīgo, dzīvniecisko un instinktīvo, atsaucoties uz Frīdriha Nīčes idejām par dionīsisko (iracionālo, haotisko) kā svarīgu, bet bieži vien noliegtu eksistenciālās pieredzes daļu.
Svarīgs ir reliģiskais aspekts, kas slēpjas ne vien vizuālās simbolikas un kultūras atsauču līmenī, bet pašā vēlmē pietuvoties dziļāk esamībai, pārradīt un jaunradīt reliģiskas pieredzes un rituālas formas. Hermaņa Niča mākslas neprātības ir atbildes reakcija uz vēsturisko "ārprātu", ļaunuma klātbūtni mietpilsoniskajā buržuāziskajā vidē, kuru orientē kristīgās ētikas dogmas, kas bieži vien ir tālas no tuvākā mīlēšanas.
Pietāte pret klasiķi
Hermaņa Niča darbu reliģiskā uzlādētība tiek skaidrota kā viens no priekšnoteikumiem izstādes norisei vietā, kurā, kā jau muzeja nosaukums paredz, ierasts skatīt dekoratīvāka rakstura mākslu, – izstādes materiālos uzsvērts, ka tā ir Rīgas senākā saglabājusies mūra ēka, kurā kādreiz atradās Sv. Jura baznīca. Izstādes iekārtojums lielā mērā ir pakļauts telpas struktūrai: gar sienām izkārtotas darbības gleznas, un altāra priekšā novietots izstādes intensīvākais darbs un tās kulminācija – videodokumentācija no Hermaņa Niča 1998. gada Sešu dienu spēles Princendorfas pilī, kas vairāku dienu garumā izvērsās par grandiozu mākslu sintēzes rituālu, kurā tika nokauti neskaitāmi dzīvnieki, kailie izpildītāji tika iemērkti asiņu straumēs un sisti krustā koru un orķestru pavadījumā.
Vienlaikus ēkas vēsturiskais konteksts šķiet pārāk tāls no šodienas, lai spēlētu būtisku lomu Hermaņa Niča darbu izstādīšanā un šķiet tikai formāls saskarsmes punkts – kādreizējā baznīcas ēka pietiekami ilgu laiku izmantota citām funkcijām. Askētiskais izstādes iekārtojums un nelielais darbu daudzums atstāj mazuma sajūtu. Protams, izstāde sniedz ieskatu Hermaņa Niča darbības galvenajos aspektos, bet tās realizācijas mērogā gribētos vairāk sajust Hermanim Ničam svarīgās Gesamtkunstwerk idejas. Iespējams, pietāte pret mākslas klasiķi organizatoriem likusi izvēlēties mazāk drosmīgus scenogrāfiskos risinājumus, bet varbūt, gluži otrādi, nav gribējies pārslogot skatītāja uztveri, lai nenovirzītu uzmanību no mutuļojošajām asiņu orģijām.
Izstāde ir nozīmīgs notikums un jaudīgs estētisko un intelektuālo sajūtu rosinātājs, kas raisa daudzas pretrunīgas reakcijas un liek sev tās izjautāt. Nezinu, vai jautājums par robežu un tabu iespējamību mākslā kādreiz vairs nebūs aktuāls (jo tās visas šķitīs sen pārkāptas), bet Hermaņa Niča idejas liekas aktuālas un interesantas arī šodien, vismaz tāpēc, ka spēj izraut no uztveres rutīnas. Mākslai obligāti nav jāpiedāvā ekstrēma pieredze, taču bieži vien tikai spēcīgi satricinājumi ļauj labāk ieraudzīt lietu kopsakarības un dziļāk ieskatīties pašiem savos bezdibeņos. Sekojot idejām par zemapziņas darbības mehānismiem, Hermaņa Niča māksla aktualizē apspiestā atbrīvošanu un sublimēšanu, ar to domājot metafiziskas, kolektīvas kategorijas, kas raksturīgas mums kā sabiedrībai ar kopīgu vēsturi un pieredzi, nevis sadzīviski individuālo.
Izstādē redzamie rituāli nav mākslinieka, kā gribētos domāt, neķītrās fantāzijas auglis, tie ir cieši saistīti ar Rietumu civilizācijas kultūras vēsturi. Ja mākslā vēlamies sastapties tikai ar sterili skaisto, labo un pareizo, riskējam palikt infantili un neizmantot tās transformējošo spēku. Hermanis Ničs ir teicis: "Es vēlos radīt kaut ko, kas pārsniedz reliģiju. Es vēlos likt darboties dziļām emocijām, kuras ļauj apzināties, kas ir esamība." Ko gan vairāk vēl var vēlēties no mākslas darba?
Hermanis Ničs
Izstāde Orģiju un mistēriju teātris
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 30.XII