Viens no visvairāk tulkotajiem un pasaulē atzītajiem Izraēlas rakstniekiem - tā īsumā varētu sacīt par Etgaru Keretu, kura īsie stāsti ir gaužām populāri rakstnieka dzimtajā Izraēlā. Krietnu laiku tie pabijuši arī prestižajā The New York Times bestselleru sarakstā un atnesuši autoram vairākas literārās prēmijas.
Etgars Kerets vēl ir arī komiksu un filmu autors un režisors, par filmu Jellyfish, ko viņš radījis kopā ar sievu Širu Gefenu, abi 2007. gadā saņēma Kannu festivāla balvu Camera d'Or. Starp citu, Jellyfish ir atrodama un, iespējams, pat noskatāma arī interneta dzīlēs. Latviski lasošajiem līdz šim ar E. Kereta stāstiem nebija iznācis iepazīties, un labi, ka beidzot šis robs ir aizpildīts.
Ikdienas valoda
Valoda, kādā E. Kerets raksta, ir tā, kurā runā ikdienā, - es pieņemu, ka abiem tulkotājiem nācies pavadīt gaužām grūtas stundas, kamēr izdevās stāstiem piešķirt to mazliet gaisīgo vieglumu un rotaļīgumu, kas tiem piemīt. Bet darbs ir paveikts lieliski. Palīdzīgas ir arī grāmatas beigās apkopotās tulkotājas piezīmes, kurās rodami mazāk zināmu vārdu un jēdzienu skaidrojumi. Man ārkārtīgi patika, ka Izraēlā arī ir savi urlas - tur viņus dēvē par arsiem. Otrs lielākais prieciņš slēpjas faktā, ka autors līksmi ironizē arī par Izraēlā visnotaļ svētām lietām, piemēram, Holokausta piemiņas dienu (jāpiebilst, ka viņa paša vecāki pieder pie tiem laimīgajiem, kuri holokaustā izdzīvoja). Spēja pajokot par sevi pašu un savu tautu parasti gan tēvzemē cienīta netiek - es iztēlojos, kā pa mici dabūtu tas mūsdienu latviešu rakstnieks, kurš paironizētu par izvešanām, piemēram. Bet ne jau tikai par to - Kerets iesmej par visu. Par labajiem un sliktajiem, ebrejiem un arābiem, vīriešiem un sievietēm. Par mātēm un tēviem. Par sevi un mums. Atliek iesmiet ar viņu kopā vai neganti apvainoties un ielīst stūrī. Un vēl - ir gaužām viegli katru stāstiņu iztēloties kā zīmētu multeni.
Mazo cilvēciņu slepenā dzīve
Pārsvarā E. Kereta stāstos atainotas ikdienišķas situācijas, kurām tiek rasts neikdienišķs risinājums. Groteska, absurds, smiekliņi un spēja uz ierastām lietām palūkoties pavisam citādi - atklāt mazos, slepenos noslēpumus, kurus glabā pat visrāmākie un pirmajā acu uzmetienā neinteresantākie cilvēki. Jau pirmais stāsts, kas grāmatai piešķīris nosaukumu, izsaka šo pamatnostādni. Latviešu literatūrā patlaban vienīgi Māris Bērziņš domā līdzīgi Keretam, un žēl, ka viņa mazie jaukie pastāstiņi par Gūtenmorgenu nav tulkoti un pieejami citās valodās...
Kerets ir jauks savās absurdajās izpausmēs. Man īpaši patika Pie pleca un drošināts, Manas ilgas pēc Kisindžera, Kurpes, Kacenšteins un Labie nodomi - katrs citāds, un katrā tā netveramā spēlīte gan ar vārdiem, gan notikumiem, kas pat pāris lappušu garu (īsu) stāstiņu padara apjomīgu un neaizmirstamu. Keretu var citēt: «Kas liekas gultā ar skunksu, lai pēc tam nesūdzas, ka bērni smird» vai «patiesi ļauns ir ebreju Dievs». Keretu var lasīt visu uzreiz, bet var lasīt arī pa drusciņai. Kaitinās viņš tikai tos, kas ir gluži taisni domāšanā un runās.