Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuri, tālajos deviņdesmitajos pirmo reizi nokļūstot ārzemēs un ieraugot īstus kalnus (piedodiet, Gaiziņ un Munameģi!), tajos neprātīgi iemīlējās. Vispirms, kā jau kārtīga iemīlēšanās, tā saistījās ar banālo, kaut nenoliedzami patieso – kalnu skaistumu un varenību. Vien mazliet vēlāk nāca apjausma par kalnu daudzveidīgo iedabu. Tiesa, kalnos kāpusi neesmu nekad un vēl pavisam nesen būtu piebildusi: "Un nekad arī nekāpšu." Tagad, pēc Kristapa un Kristīnes Liepiņu kalniem veltītās grāmatas izlasīšanas, vairs neesmu par to tik droša. Kā zināms, ar «nekad» teikšanu var izaicināt likteni – piemēram, apņemoties nekad nevērtēt dokumentālo prozu kā daiļliteratūru, var sastapties ar tādu grāmatu kā tikko pieminētā. Un tad visi principi izjūk. Nē, šī grāmata man nelika uzreiz pieteikties alpīnisma pulciņā. Taču tā lika caur kalnu starojuma prizmu paraudzīties citādi uz daudz ko, arī uz mūsu pašu teiktajiem "nekad".
Uz bezdibeņa robežas
Esmu ar mieru saderēt, ka gan pēc grāmatas iznākšanas, gan pirms tās abiem autoriem nācies atkal un atkal atbildēt uz jautājumu, kas ticis uzdots tikpat bieži kā prozaiķiem slavenais: "Kur jūs smeļaties idejas saviem darbiem?" Liepiņu gadījumā tas noteikti ir: "Kāpēc jūs to darāt?" Kāpēc tik daudz neērtību, bīstamības, jā, arī resursu, lai uzkāptu vienā vienīgā smailē? Un te sākas mazliet mistikas, jo, tāpat kā atbildi par stāsta jēgu var saņemt, tikai uzklausot pašu stāstu, arī kalnu jēgu var uztvert, tikai ar tiem saskaroties, un diez vai citādi.
Kalni nav tikai ģeogrāfisks lielums – tie ir daudzkāršs jēdziens. Tāpat kā grāmatas nosaukums Pamirs mana sirds mīlestībā apzināti ir veidots divējādi izprotams – vai domāts kalnu grēdas nosaukums vai darbības vārds nākotnes trešās personas formā? –, Kristapa un Kristīnes Liepiņu stāstījums noteikti ir par Pamira kalniem un mīlestību, taču savērpjas daudz bagātīgākos slāņos, nekā mēs gaidītu no dokumentāla stāsta.
No vienas puses, elpu aizraujošām kalnu ainavu fotogrāfijām dāsni ilustrētā grāmata ir stāsts par drosmi, piedzīvojumu un uzdrīkstēšanos, ko stāsta (lielākoties) Kristīne un ko ar īsām pārdomām papildina Kristaps. Šai aspektā vēstījums par divu latviešu alpīnistu došanos iekarot septiņtūkstošnieku – Pamira grēdas virsotni, ko mums skolā ģeogrāfijas stundās apzīmēja kā Komunisma smaili, un vēl vienu virsotni turpat līdzās – risinās tai pašā fascinācijas līmenī, ar kādu savulaik lasījām grāmatas no sērijas Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi. Iespēja detalizētā, saistošā stāstījumā iepazīties ar nodarbēm, ko mēs paši nekad (vai atkal jau šis vārds?) nedarīsim, fotoattēlos apjūsmot neticami krāšņās dabas ainas un sekot līdzi kāpēju iekarojumiem, mazajām uzvarām un zaudējumiem ceļā uz mērķi ar vārda tiešā nozīmē aizturētu elpu, jo vēstījums neko neglorificē un nepietušē – tas skaidri, bet bez lieka patosa stāsta, ka ceļš kalnos bieži vien ir balansēšana uz bezdibeņa robežas starp esamību un neesamību. Balansēšana, kas prasa zināšanas, iemaņas, apņēmību un motivāciju, turklāt pavisam īpašu domas gaitu, pielāgotu prāta stāvokli. Banālais teiciens par izkāpšanu no komforta zonas te piedzīvo apogeju gan fiziskā, gan garīgā aspektā.
Kristīnes stāstījums ir lietišķs, asprātīgs, piepildīts precīzi tvertām detaļām un ļauj lasītājam vērot visu no tāda cilvēka perspektīvas, kurš ar alpīnismu nodarbojas samērā nesen un attiecīgi zina, "ko lasītājs nezina", tātad nav pārāk tehniski sarežģīts. Šai līmenī var šķist, ka stāsts koncentrējas primāri uz fizisko. Telts uzsliešana. Pārtikas sagatavošana. Kalnu apavi. Aprīkojums. Laikapstākļu vērošana. Pat tāds nereti eifemizēts process kā ķermeniskās vajadzības rod atspoguļojumu, jo gleznainās virsotnes jau neatceļ fizioloģiju. Plus vēl visas augstkalnu atmosfēras radītās pašsajūtas problēmas. Vesela buķete, kuras aprakstiem sekot līdzi ir intriģējoši, bet tas var likt uzdot atkal to pašu jautājumu – kāpēc?
Kur kāpsim nākamreiz?
Tikai pamazām autori ļauj nojaust, ka zem grūtību, bīstamības un diskomforta slāņa slēpjas kaut kas cits. Tas, kas ir atbilde uz "kāpēc", tas, kas jau divas dienas pēc tam, kad pieveikta kārtējā virsotne, nomazgāti sviedri un atpūtināts prāts, virsotnes sasniegšanas grūtumos sev solīto "nekad vairs" allaž pārveido par "kur kāpsim nākamreiz?". Lasot pakāpeniski izprotam, ka kalni ir pasaules un dzīves mikromodelis. Ir būtiski pārvarēt bezdibeņus, plaisas, bīstamos sniega sanesumus sevī, nobalansēt īstajā brīdī, apzināties sasaiti ar cilvēku, kurš atkarīgs no tevis vai tu no viņa, nest to, kas tavs, un atstāt nometnē to, kas nav vajadzīgs, sasprindzināt gribu, lai ar pēdējiem spēkiem sasniegtu mērķi, uzvarēt sevī "nevaru" un "negribu". Iemācīties iztikt bez tā, bez kā var iztikt, – kalnos nevajag ne stila un prestiža mantas, ne izlikšanos par to, kas neesi.
Ja kaut ko no tā stiepsi sev līdzi, kalni ātri vien tevi no tā visa izlobīs laukā. Tā ir kalnu daudzējādā būtība, un tieši šī iemesla dēļ Pamirs ir lasāms arī kā stāsts par cilvēka – ne obligāti kāpēja – iekšējo alpīnismu. To, par ko autore saka: "Iespēja pietuvoties debesīm, uzkāpjot kalna virsotnē, ir iespēja pietuvoties sev." Par ceļu kaut kam pāri un augšup, kuru nevar mākslīgi saīsināt vai atvieglināt. Dzīve ir dators, kurā nefunkcionē darbība "saīsne". Vai virsotne vairs būtu virsotne, ja to sasniegtu helikopterā?
Ar interesi var sekot arī autoru izklāstam, kā alpīnisms bijušajā Padomju Savienības teritorijā kļuvis par sava veida tūrisma komercpasākumu, iepazīt dažādo, citu par citu kolorītāko, augstkalnos sastapto tipāžu galeriju un visbeidzot uztaustīt, ka vēstījuma zemdegās ir arī klusināti, bez lieka pompa izstāstīts stāsts par stiprāko un vienlaikus trauslāko sasaiti pasaulē – mīlestību. To, kurā tu vari paļauties, ka otrs pārbaudīs tavus stiprinājumus. Pēc vajadzības pasteidzinās vai gausinās. Nesīs tavas somas smagāko saturu. Pagaidīs, kamēr tu ceļa grūtajā posmā bezspēkā izraudies. Būs klāt ar karstu tēju, kad salsi. Tas viss, kas eksistē arī ārpus kalniem, bet šai pasaules mikromodelī, kalnu saules rentgenstaros, izgaismojas spilgtāk – gan gaišās, gan tumšās krāsas kļūst daudz intensīvākas. Varbūt tāpēc cilvēkus fascinē kalni? Jo tur grūtumi, izvēles un arī skaistums sakompresēts ciešum ciešā punktā, dažās nedēļās, intensitātē, kas žilbina, moka un neizteicami valdzina? Jo tur grūtības uz izdzīvošanas robežas noloba mums liekos slāņus? Varbūt tāpēc kāpēji atkal un atkal atgriežas tur, kur var izdzīvot to visu ātri, spilgti un uzreiz?
Izlasot Pamiru, teju līdz fiziskām izjūtām līdzpārdzīvojot ceļinieku pārgurumu, apņēmību un gandarījumu, jutos kā pati uzkāpusi virsotnē un atkal nokāpusi lejā. Nē, es neesmu pieteikusies alpīnisma pulciņā, bet ar pārsteigtas atklāsmes prieku vēroju prizmu, kuru šī grāmata spīdina uz katra paša iekšējiem Alpiem un Himalajiem. Tiem, kuros sirds pamirs un tad atkal atsāks pukstēt.