Kārļa Lāča Krusta ceļa pirmatskaņojuma recenzija. Vai Viņam mani vēl jāsasauc?

Ja intonatīvi kļūdīties ir cilvēcīgi, tad tiešām Strikaite izcēlās ar cilvēcību visā sava "priekšnesuma" (kaut kā nevaru saņemties un uzrakstīt vārdu " dziedājuma" ) gaitā. Lāča varenais atbalsts savai "Mūzai" pašam vien nodarīja pāri, jo iespējams, ka kāda profesionāla dziedātāja varētu kaut nedaudz šo "opusu" padarīt interesantāku. Manuprāt viss šis koncerts bija varena garlaicība un izgāšanās. Diez, kas maksā par visu šādu ļembastu? ---- pareizi, nodokļu maksātāji! Manuprāt, šādus koncertus nevajag likt orķestra darba plānā, bet ļaut lai pilnīgi visus izdevumus sedz no biļešu ienākumiem, siles sūcēji kļūtu tievāki miesās.

Rūpīgi izlasīju 2x un tik un tā nesapratu, kā var tik pieklājīgi, solīdi un korekti nolikt autoru pie vietas (lasi: izsmērēt pa sienu). Bravo, I.Lūsiņa, tas ir ģeniāli! No otras puses, kuru gan tas interesē? Šovbiznesa smagais ceļa rullis veļas tālāk. Pasūtījumi ir pieņemti, avansi saņemti, jāražo. Tādā pašā garā uz priekšu.

Nostāšos opzozīcijā tieksmei "vienkārši uzrunāt šodienas klausītājus". Un Kārļa Lāča dziesmiņa pēdējos Dziesmu svētkos, kuras laikā sievietes gandrīz sāka lēkāt bērnudārznieku stiliņā bija absolūti garām.

Smagi, tik to vien varu teikt.

Katram žanram sava specifika. Ja ir jādomā par saturu, tad likās par skaļu žanru. Lācim bija vairāk pieklusinātu emociju. Laikam mana latvieša dvēsele tādā troksnī neko dievišķu nespēj saskatīt.