Vai atceraties, kad iepriekšējo reizi jūsu ausis sadzirdēja vai acis saskatīja kaut ko it kā tik parastu, tomēr ielīksmojošu un sirdi sildošu kā vārdus: "Mēs tevi gaidījām. Mēs ēdam saldējumu"? Igauņu mākslinieka Augusta Kinnapu personālizstāde ar šādu nosaukumu vilina kā apsolījums par jauku tikšanos, kurā cita starpā varētu paskatīties bērnības vasaru bildes. Un turpat blakus mīļi murrātu kaķītis...
Tā arī notiek galerijā Bastejs, ja izdodas iejusties gleznu stāstos. Tas itin nemaz nav grūti, jo igauņu gleznotāja profesionālā valoda – stilistika, kolorīts, tematika – izrādās īpaši komunikatīva, vienkārši sakot, – tiklīdz paskatāmies uz attēliem, tā sajūtam iedrošinājumu un vēlmi dalīties domās par to uztveri, asociācijām un personiskajā pieredzē balstītām satura interpretācijām. Tas nekas, ka mana apmeklējuma laikā galerijā valdīja mākslinieciska nekārtība, ar to domājot atkāpes no klasiskas parādes, pat ne "baltā kuba" koncepcijas, kas, zināms, vairs nav nekāds etalons. Domājams, ka man kopā ar studentiem vienkārši trāpījās ierasties brīdī, kad galerija darbojās Bāzeles mākslas meses jūtīs, tāpēc Augusta Kinnapu gleznas un grafikas, kā arī katalogus paši meklējām un atradām.
Daudz kaķu
Katalogus arī citiem iesaku pašķirstīt, lai aizpildītu vārdiskās informācijas trūkumu par mākslinieku un viņa senāko gleznu klāstā ieraudzītu, piemēram, Raini peldkostīmā. Izstāžu uzskaitījums liecina, ka Augusts Kinnapu labprāt draudzējas un iepazīstina ar saviem darbiem rīdziniekus. Turklāt varu apliecināt, ka viņa izdotais mākslas žurnāls Epifanio savulaik saistīja arī latviešu lasītājus.
1978. gadā dzimušais mākslinieks ir uzaudzis radošā vidē, viņa tēvs Vilens Kinnapu ir viens no ievērojamākajiem igauņu arhitektiem, pazīstams arī kā gleznotājs, studiju gados bijis leģendārās igauņu jauno mākslinieku grupas Soup 69 dalībnieks. Arī Augusts studējis arhitektūru Igaunijas Mākslas akadēmijā, pēc tam glezniecību Londonā. Viņa personiskajā darba stilā labi jaušama piederība igauņu mākslas skolai, kurā XX gadsimta otrajā pusē noteicošo lomu spēlēja popārts, kas Padomju Savienībā ielauzās no Somijas (somu televīziju Igaunijā varēja mierīgi uztvert, par spīti mērķtiecīgajiem signāla traucējumiem). Līdzās popārtam Augusta Kinnapu rokrakstu gribas saistīt arī ar naivismu un kubismu, saskatīt gara radniecību ar Pikaso un Matisu. Iecienītākās gleznu tēmas ir sižetiski ainavā izvērsti sportistu, dejotāju, ārstu, arhitektu un citu profesiju pārstāvju portreti, kā arī suņi un kaķi, daudz kaķu. Par to var pārliecināties galerijā Bastejs.
Venēcijas atslēga
Ekspozīciju veido četras lielformāta un vairākas nelielas gleznas taisnstūra formā, kā arī dažāda izmēra apļa kompozīcijas. Tās gleznotas ar piesātinātām, spilgtām, brīžam luminiscējoši košām akrila krāsām dažu gadu laikā. Galerijas dziļumā var atrast arī izteikti dekoratīvas litogrāfijas ar aizkustinošiem kaķiem un ziloņu vīru. Lielajās gleznās redzamas tādas kā mākslinieka bērnības fotogrāfiju ainas, kas izkrāsotas tik neganti košos toņos, par kādiem padomju laikā varēja tikai sapņot. Par bērnības sapņiem ar ironiju, bet mīļumu liek atcerēties arī gleznās vērojamā vizināšanās retro automobilī, kas iebrauc balonu jūrā, planierī ar saukli kirilicā: "Privet iz Ļeņingrada" un motorlaivā Orļik.
Augusta Kinnapu gleznu vēstījums šķiet ietver bērnišķīgu, plakātisku tiešumu, tomēr ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdī izskatās. Lūk, izteiksmīgs piemērs. Kādu figurālu atklātnes tipa ainu popārta garā papildina lieli sarkani burti “LA CLÉ”. Mēs ar mākslas zinātnes 3. kursa studentēm minam, vai šajā gadījumā uzraksts būtu jāuztver dekoratīvi vai tomēr jāiedziļinās iespējamā nozīmē. Tad dažās minūtēs studentes, liekot galvas kopā, burtiski atslēdza gleznu. Proti, franču valodā vārda nozīme ir "atslēga", bet gleznas priekšplānā uz pilsētas silueta, kas mirklīgi tika atpazīta kā Venēcija, attēlota zvilnī atlaidusies meitene ar ieplestām kājām, bet fonā – iesirms kings. Acīmredzot glezna atsaucas uz kultūrvēsturisko stāstu par Venēciju, kuras atslēga ir kurtizāne.
Tiešums un šķietamā naivitāte tēlu traktējumā, kā arī ekspresīvais otas raksts ļauj panākt psiholoģisku dziļumu un saklausīt pat traģiskas notis, tomēr koptonis allaž paliek gaišs un saulains.
Par spīti laikmeta garam un noskaņojumam, Augusts Kinnapu konsekventi darbojas pozitīvā vektorā. Intervijā britu rakstniekam un māksliniekam Harijam Pjē viņš izklāstījis savu pārliecību: "Labs mākslas darbs padara mākslinieku un pasauli labāku. Mākslinieks mākslā ieliek savas pozitīvās domas un jūtas, un skatītājs no turienes var lejupielādēt labo enerģiju. Labai mākslai vajadzētu likt cilvēkiem smieties, raudāt aiz prieka un nodrošināt labu garastāvokli."
Augusts Kinnapu
Izstāde Mēs tevi gaidījām. Mēs ēdam saldējumu
Galerijā Bastejs līdz 9.X