Vienu no garākajām Šekspīra vēsturiskajām hronikām – traģēdiju Ričards III – režisors Viesturs Meikšāns saīsinājis līdz pretencioza, taču domāšanā neticami infantila mākslas projekta – postmodernas teatrālas videoperformances – apjomam, kas, neraugoties uz nežēlīgu personāžu amputāciju (Jāņa Elsberga labskanīgi latviskotajā lugā to ir vairāk nekā 50, izrādē – vien 15), tāpat ilgst neciešami garas divas stundas četrdesmit. Citēju kādu gudru cilvēku, kurš dalījās iespaidos par izrādi: "Šoreiz uzvarējusi Reiņa Suhanova universāli dekoratīvā scenogrāfija, Goran Goras draudīgi popsīgais elektronisko bundziņu skaņu celiņš. Izteiksmes līdzekļu ziņā nekonsekvents un krietni novēlojies Meikšāna mēģinājums kopēt iemīļoto vācu režijas teātra atsvešinātību ar abstraktu un izplūdušu pseidopolitisku mesidžu."
Totāls déja vu
Izrādes idejiskais koncepts ir vienkārši nožēlojams – ja vienīgais, ko režisors ir sapratis par pasaules politiskajām sistēmām, ir tas, ka demokrātija ir tāda pati manipulācija ar masām/indivīdiem kā totalitārisms, ka politiskie līderi producē vien "vārdus, vārdus, vārdus", ka "demokrātija sevi ir izsmēlusi" (izrādē Šekspīrs uzlabots ar aktualitātēm – tiek citēta pasaules demokrātijas citadeles ASV prezidenta Baraka Obamas un divu man nezināmu, šķiet, vietējo politiķu runas; mūsdienu darbības uzskatāmākai ilustrācijai izmantota Solvitas Āboltiņas frizūra, plakāts "cilvēktiesības", T krekli ar uzrakstiem "miera uzturētāji", "vārda brīvība" utt., toties nav nevienas oriģinālas un jaudīgas vai pat satricinošas teātra metaforas, kas liktu pārsteigumā noelsties, – vārdu sakot, totāls déjà vu efekts), jāsecina, ka Viesturu Meikšānu ķērusi "bērnišķīgā kreisuma slimība".
Normunda Naumaņa recenziju par Viestura Meikšāna izrādi Ričards III lasi 22.maija KDi!