Ja beigas ir labas, viss ir labs. Neapgalvošu, ka izcils fināls atceļ neveiksmes, bez kādām grūti iedomāties garāku ceļa gājumu, taču ir lieliski, ka divus gadus ripinātā Latvijas gredzena cikla vainagojums ir patiešām izdevies. Četru ļoti dažādo Gredzenu mākslinieciskais īstenojums bijis atšķirīgs ne tikai izraudzītā žanra un izteiksmes, bet arī kopiespaida kvalitātē un spēkā. Zemgales gredzena kinokoncerts Vēstures palos ir viengabalains un uzrunājošs. Tas apliecina Zemgales un visas Latvijas cilvēku spēku, mīlestības sīkstumu, stāju un ideālus. Tas parāda un ļauj izjust zemgaliešu zināšanu un brīvības alkas, radošo talantu un gudrību.
Kopā vienā virzienā
Dažādie elementi – kino un mūzika, dzeja un ierakstā dzirdamās dzejnieku balsis, laikmetīgā vides deja ekrānā un uz skatuves, lieliski nofilmētās Zemgales dabas ainavas un asprātīgās animācijas un portretējošie aktierdarbi (Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentu un valstsvīru portretējumi) – ir saliedēti harmoniskā, izteiksmīgā un nesamākslotā veselumā. Tas piepilda emocionālās gaidas un sapurina ar pārsteigumiem.
Nekur nemana neveiklas, stūrainas šuves un centienus samontēt kopā jau pārmērīgu informācijas blīvumu, kurā viss vērtīgais vēsturiskās izpētes materiāls varētu tikai pazust. Kinokoncerta struktūra ir skaidra un mērķtiecīgi sakārtota, aptverot laiku no zemgaļu senvēstures (Degošie pilskalni) līdz Nākotnes klusumam, kas iekodēts Knuta Skujenieka dzejā. Nav arī sacensības starp mākslas veidiem – kurš dominēs, un kurš būs pakārtots.
Kinokoncerta diriģentam un koncepcijas autoram Latvijas Radio kora vadītājam Sigvardam Kļavam, libretistei Inesei Zanderei un režisoram Robertam Rubīnam izdevies kopā iet vienā virzienā, harmoniski savijot dažādo mākslas veidu valodas. Tas izdevies netulkojot un neilustrējot. Nepārvēršot koncertu par didaktiski izskaidrojošu Latvijas sarežģītās, sāpjpilnās vēstures stundu, tā veidotāji vizuāli, muzikāli un poētiski parāda gan auglīgo Zemgales zemi un valodas tīrumu, gan skolu un mazo zemgaliešu vitālās ambīcijas, gan dvēseļu puteņa, Lestenes un deportāciju upuru traģēdiju, vīru varonību un sievu dzīves pienākuma spēku.
Patiešām top skaidrs tas būtiskais, ko šajā darbā ir vēlējusies vēstīt Inese Zandere: "Zemgale ir arkla un zobena zeme, kur auglība mijas ar nāvi. (..) Plašie tīrumi pārvēršas karalaukos un kapulaukos, kas atkal pārtop tīrumos, un tajos izaug latviešu literārā valoda, pirmie prezidenti un valstsvīri, diži dzejnieki un stipras dzejnieces. Zemgales mērogs ir apvāršņa plašums, un Latvijas valsts tajā ir kā Lielupe, kuras palos atkal satiekas vēstures līdzenumā izkliedētās dvēseļu upītes."
Metaskaņdarba organika
Gudra ir izvēle neļauties kārdinājumam veidot visaptveroši raibu visu laiku latviešu mūzikas mozaīku un apstāties pie divu komponistu – Pētera Vaska un talantīgās zemgalietes, komponistes un diriģentes Līgas Celmas-Kursietes – darbiem. Tie papildināja viens otru, organiski saplūstot lielā, stilistiski un dramaturģiski vienotā augstākas kārtas muzikālā kompozīcijā (jeb metaskaņdarbā), kuras attīstībā bija gan kontrastējoša tēlainība, gan kulminācija.
Stundu un divdesmit minūšu ilgā lieldarba sastāvdaļas – abu minēto komponistu kora un kameropusi – brīžiem atklājās jaunās, vēl nedzirdētās krāsās. Par to jāpateicas gan Sigvarda Kļavas īpašajam talantam izvēlēties un radoši mērķtiecīgi sakārtot koncerta programmu, gan Latvijas Radio bigbenda grupas mūziķu dalībai un bigbenda vadītāja Kārļa Vanaga veiktajām instrumentācijām, gan brāļu Petrausku – pianista Raimonda un saksofonista Oskara – improvizācijas talantam. Bija arī pirmatskaņojumi – Pētera Vaska Tēvu zeme un Līgas Celmas-Kursietes Mēs stāvam vēl (abi ar Knuta Skujenieka dzeju). Tie harmoniski iederējās kopīgajā dramaturģijā.
Te siltais un dzīvi izteiksmīgais, te skaudras spriedzes pilnais, te kontemplatīvi plūstošais un viegli rotaļīgais, taču it visā perfektais Latvijas Radio kora dziedājums bija kā Ineses Zanderes pieminētā Lielupe, kurā satek visas mazās upītes. To vidū arī kora solistu kontrtenoru solo. Līdzās muzikālajiem aspektiem Latvijas Radio kora kapacitāte pārsteidza arī pavisam negaidītā aktiermeistarībā: tikai vēlāk pavisam nejauši uzzināju, ka visus četrus Latvijas pirmās brīvvalsts prezidentus Jāni Čaksti, Gustavu Zemgalu, Albertu Kviesi un Kārli Ulmani, kā arī valstsvīrus Ati Ķeniņu un Arnoldu Spekki mīmiskajās ekrāna lomās portretējuši kora dziedātāji.
Šajā kontekstā apbrīnas cienīgs ir grima mākslinieku veikums, kas katram dziedātājam atļāva atveidot divas ievērojamas vēsturiskas personības. Savukārt bigbenda mūziķi bieži pildīja uzdevumus, kuri bija ļoti tālu no bigbenda ierastās izteiksmes. Viņu radītā skanējuma kolorīta plašā amplitūda sniedzās no zaļumballes un militāru maršu ritmiem līdz sēru mūzikai un zīmīgai krāsai akadēmiskās mūzikas partitūrā.
Aisberga virsotne
Īpaši būtiska Vēstures palos ir horeogrāfu un dejotāju Lilijas Liporas un Gunta Spridzāna klātbūtne: solo un dueta kompozīciju kustību valodā caur dziļi personisko, individuālo viņi atklāja visai tautai liktenīgo. Divi vien uz ekrāna un no tā "izkāpuši" uz skatuves, viņi skaudro esības brīžu un vienlaikus bezgalības dimensijā simbolizēja visus Zemgales un Latvijas vīrus un sievas, karalaukā kritušos varoņus un stiprās dzejnieces.
Režisors Roberts Rubīns ne tikai spējis visu bagātīgo koncerta izejmateriālu atlasīt un sakārtot vienotā un samērīgā mākslu krustpunktu veselumā, bet arī atsvaidzināt nopietno un drūmo ar vairākām aizraujošām, asprātīgi veidotām vizuālām epizodēm. Līdzās sižetam ar Valsts prezidentiem tāda ir literatūras varoņu Anneles, Sprīdīša, Pastariņa, Staburaga puiku, Zaļenieku Elzas un citu "mazo zemgaliešu" ilustrāciju atdzīvošanās un brašās pastaigas cauri grāmatu lapām.
Viena no neaizmirstamajām koncerta epizodēm ir tā, kurā kā baltus aprakstītus palagus Lilija Lipora izkar Zemgales dzejnieču rokrakstus un mašīndruku. Zemes un gara auglību trāpīgi simbolizēja aramzemes un dažādu laiku drukas (arī vecā stila drukas) izdevumu montāža līdzenumā, kurā arkls iezīmē robežas. Nojausmu par vēstures un kultūrvēstures izpētes apjomu un dziļumu var gūt, ielūkojoties izmantoto fonogrammu un grāmatu sarakstā, kas maziem burtiņiem publicēts programmas bukleta pēdējā lappusē.
Taču tā ir aisberga redzamā virsotne. Aprakstīt un izvērtēt visu nav iespējams. To arī nevajag kaut vai tāpēc, ka tad nāktos pārlieku sašķelt to, kas, lai gan veidots no lielas dažādības, ir uzrunājis tik nedalāmi. Drīzāk gribētos Zemgales gredzenu noskatīties vēlreiz. Zemgales gredzena kinokoncertu Vēstures palos vēl var paspēt redzēt un dzirdēt 16. oktobrī Latgales vēstniecībā Gors un 2. novembrī Liepājas koncertzālē Lielais dzintars.
Latvijas gredzena cikla riņķojums līdz šim ritējis jaunajās reģionālajās koncertzālēs, taču 2019. gada jūnijā Dailes teātrī visu šo ciklu izrādīs Rīgas festivālā: 12. jūnijā – Vidzemes gredzena muzikālā izstāde Kalns uz augšu ies, 14. jūnijā – Zemgales gredzena kinokoncerts Vēstures palos, 18. jūnijā – Kurzemes gredzena lielkoncerts Pūt, vējiņi, 21. jūnijā – Latgales gredzena koncertizrāde Rakstiem un skaņai. Kopā – latviešu tetraloģija īsti vāgneriskā vērienā.