Raiņa un Aspazijas jubilejas gadā katrs, kas vien to vēlas un spēj, cenšas ieguldīt savu artavu abu latviešu ģēniju pētniecībā. Jau tapušajiem redzamākajiem mākslas darbiem par šo tēmu, piemēram, Kirila Serebreņņikova iestudējumam Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī un Aspazija. Personīgi Jaunajā Rīgas teātrī, Kristiana Brektes gleznotajai puskailajai Aspazijai žurnāla ilustrācijā Mīla stiprāka par nāvi, kopīgais laikam gan ir krietna deva deheroizācijas. Var arī teikt – krietna deva neidealizēta patiesuma, rādot, ka arī ģēnijs ir cilvēks – savureiz vājš, melīgs, vienaldzīgs, nodevīgs, radoši greizsirdīgs un nenovīdīgs pret savu tuvāko.
Pēc tā tiekušies arī koncertuzveduma Rainis un Aspazija. Tur, kur gars ar garu jūtās satiekas veidotāji režisore Rēzija Kalniņa un diriģents Ainārs Rubiķis, liekot sava kopdarba uzmanības fokusā abu dzejnieku saraksti 35 gadu gaitā un papildinot to gan ar latviešu komponistu solo un kora dziesmām, kas tapušas ar Raiņa un Aspazijas dzeju, gan ar Rietumeiropas romantisma mūzikas klasiku, kura skanējusi dzejnieku dzīves laikā, bijusi nozīmīga krāsa viņu mūžā un pat zīmīgi saskan ar personisko likteņu vijumu – kā, piemēram, Edvarda Grīga smeldzīgi ziemeļnieciskā Solveigas dziesma no otrās svītas Pērs Gints. Tieši tas attaisno ideju līdzās "īstajai" Aspazijai un Rainim Dailes teātra aktieru Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Artūra Skrastiņa atveidojumā, arī abus dziedātājus – opersolisti Guntu Gelgoti un džeza, populārās mūzikas dziedoni Daumantu Kalniņu – uz skatuves atrādīt kā šo tēlu dubultniekus. Šāds vēstuļu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, kora Kamēr… un minēto solistu izpildītās mūzikas dialogs un kontrapunkts, kas ilga stundu un divdesmit minūtes, gan veidoja tikai vakara pirmo daļu. Pēc starpbrīža vēl bija fragmentu izlase no abu dzejnieku simbolu drāmām – Aspazijas Sidraba šķidrauta un Raiņa Jāzepa un viņa brāļiem – līdz ar trim pamatīgiem mūsdienu latviešu mūzikas darbiem, sākot ar savulaik animācijas filmai rakstīto Zigmara Liepiņa ciklu Pasaciņa un beidzot ar veseliem trim Jura Karlsona opusiem – līdzās mūzikai no baleta Sidraba šķidrauts un lugai Jāzeps un viņa brāļi (konkrēti – 1981. gada iestudējums Dailes teātrī Arnolda Liniņa režijā) programmu vainagoja tikko pabeigtā jaundarba Jāzepa vīzijas pirmatskaņojums.
Pat nezinu, no kuras puses lai aplūko visu šo pārmērīgo dāsnumu. Veiksmes stāsts bija dziļi jūtīgie, niansētie, spēcīgi uzrunājošie mūzikas lasījumi Aināra Rubiķa vadībā un jaunās krāsas, ko Zigmara Liepiņa ciklam Pasaciņa ar Aspazijas dzeju piešķīra Emīla Zilberta veidotā instrumentācija, savulaik Mirdzai Zīverei komponētās dziesmas sadalot divām balsīm – sievietei un vīrietim. Tas arī ļāva cikla ritējumā projicēt kaut ko no Aspazijas un Raiņa attiecību drāmas. Pārliecināja Artūra Skrastiņa Rainis amplitūdā no mīlas pirmās sajūsmas līdz radoša cilvēka greizsirdībai un izmantotāja, smadzeņu skalotāja cinismam, savukārt Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Aspazija vienmuļi runāja vienā un tajā pašā sāpjpilnajā cietējas intonācijā. Didzim Jaunzemam pieticīgajos koncertzāles nosacījumos izdevusies izcila scenogrāfija – gan tuvplānā rādot aktieru acis un simboliskos tēlus, piemēram, sliežceļu krustpunktus, gan tumsā uzburot noslēpumaina, zvaigžņota Visuma atmosfēru.
Tā kopā ar Raini un Aspaziju Dzintaru koncertzālē pavadījām vairāk nekā trīs stundas, diemžēl tikai arvien vairāk drupinot koncepcijas viengabalainības un pabeigtības sajūtu, kura izdevās vēstuļu daļā – sarakste pārtrūkst līdz ar Raiņa nāvi, un skan emocionāli saviļņojošais, vienlaikus filozofiski samierinošais fināls no Imanta Kalniņa mūzikas filmai Pūt, vējiņi. Kas par daudz, tas par skādi. Cenšoties vienā programmā aptvert neaptveramo, tajā mēģināts sakoncentrēt materiālu, formu un saturu, kurš prasīt prasās pēc diviem būtībā atšķirīgiem notikumiem.