Dzīvesstāsti un atmiņu pieraksti ir īpašs vēstījuma žanrs, ko nav iespējams vērtēt pēc ierastajiem literatūras kritērijiem, pat ja šie stāsti ir īsta rakstnieka apdarināti, izvētīti un izstāstīti. Taču arī tad, kad tā nav, patiesam stāstam piemīt neparasts valdzinājums, ko nevar skaidrot ar lasītāja interesi tikai par sižetu vai tēlu likteni, kā tas būtu prozas darba gadījumā. Dzīves un atmiņu stāstījums ir teksts, kurā primāri dzird stāstītāju – tik tuvu, it kā tas sēdētu tepat galda otrā pusē, – un jūt laika ritējuma pieskārienu, kādu nevar sniegt vislabākā vēstures mācību grāmata.
Daudzbalsīgs vēstījums
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts un apgāda Mansards kopīgajā projektā Bezbailīgie nākusi klajā otra grāmata – Pārcēlāji. Pirmais darbs – Valentīnes Lasmanes stāsts Nakts jau nav tikai gulēšanai – tika izdots 2020. gadā, un par to gribas domāt vairāk kā par viena autora darbu, kurā gan, protams, atmiņu materiālu apdarinājis sastādītājs. Jaunajā grāmatā tāpat līdzdarbojušies intervētāji, atšifrētāji, komentētāji, tomēr Pārcēlājos skan vairākas balsis, turklāt katra atšķirīga – varbūt tāpēc šis izdevums vairāk šķiet atbilstam patiesi daudzbalsīgam atmiņu vēstījumam.
Pārcēlāji ir trīs vīri, kuri mūža nogalē pavēsta savas atmiņas par laiku uzreiz pēc Otrā pasaules kara – kad toreiz vēl pavisam jaunie puiši no Kurzemes piekrastes motorlaivās uz Zviedriju veda bēgļus, kuri nevarēja un nevēlējās palikt režīma okupētajā valstī. Ēriks Tomsons, Pēteris Jansons un Laimonis Pētersons – viņu stāsti tekstā sarindoti secīgi un papildināti ar vēsturiskiem fotomateriāliem. Turklāt interesanti atzīmēt: trīs pārcēlāji ne tikai bijuši savstarpēji pazīstami, bet arī nereti savās atmiņās dalās par vienu un to pašu notikumu – un tomēr grāmata ir koša polifonija ar trim dažādu dzīvesstāstu audumiem, kurus caurauž kopīgs musturs. Rodas iespaids, ka patiesi sēžam pie galda kopā ar stāstniekiem, kuri pēc ilga laika satikušies un atmiņu uzplūdā runā cits caur citu, bet lasītājs spēj tikai klausīties, sastindzis šo vīru lieluma priekšā.
Piepildīts mūžs
Vai viņi paši sevi dēvē par lieliem? Nē, kur nu! Viens pēc otra pārcēlāji risina savus vēstījuma pavedienus pavisam lietišķā garā, tiesa, raisot apbrīnu par to, kādas tik detaļas neglabā atmiņa: no precīziem datumiem un tehniskā aprīkojuma detaļām līdz dialogiem un dabas ainām. Tā vietā, lai aprakstītu jūru, kas teju apmet laivu riņķī, pārcēlājs pavisam mierīgi apraksta motora detaļas un labošanas procesu... un loģiski – labojot motoru, par viļņiem šausmināties nav jēgas.
Shēma it kā ir līdzīga – jauni (dzimuši 1918., 1919. un 1922. gadā) puiši, katrs no sava Latvijas nostūra, bet visi ar kaislību uz jūru (Ēriks Tomsons stāsta, ka esot kristīts ar jūras ūdeni un no tā cēlusies jūras mīlestība), saņem piedāvājumu palīdzēt celt pāri jūrai bēgļus daļēji Latvijas Centrālās padomes iniciētā, daļēji stihiskā kustībā. Bez lielas sagatavošanās, bez īpaša ekipējuma, bez patosa pilniem zvērestiem un bez atlīdzības. Taču ar sajūtu, ka jādara, jo jādara.
Bērnības atmiņu ainas, kuras visdetalizētāk iezīmējas pirmajā, proti, Ērika Tomsona stāstā (viņa vēstījums ir visapjomīgākais, un viņš ir vienīgais no trim, kurš 103 gadu vecumā piedzīvojis grāmatas iznākšanu), jau visai drīz pārskan citas, kas iezīmē fonu turpmākajam un galvenajam: jūrskola, studijas, Latvijas okupācija, kara gadi un tad jau – "laivu laiks". Kā nu kuram šis posms beidzas – Pēteris Jansons pēc pārcelšanas piedzīvojuma beigām paliek un mūžu nodzīvo Zviedrijā, Ēriks Tomsons un Laimonis Pētersons atgriežas dzimtenē un par savu varonību no padomju okupācijas varas saņem izsūtījumu un represijas. Arī līdzcilvēku nodevība – ne vienmēr tīša – nav tālu jāmeklē. Tomēr visi trīs no likteņa labvēlības saņem arī garu, piepildītu mūžu.
Katra stāstījuma centrā pārcelšanas epizodes izvirzās kā galvenās – protams, to gaida arī lasītājs –, un tomēr teju pārdabiski, cik sīki vairāk nekā pēc sešdesmit gadiem šīs ainas iespiedušās pārcēlāju apziņā. Vairākās epizodēs dublējas, piemēram, stāstījums par bēgļu laivu, kurā uzņemts teju divas reizes vairāk cilvēku par tās ietilpību, un tāpēc jūras vidū Pēterim Jansonam nākas dot nepopulāro pavēli pasažieriem izmest jūrā liekās mantas. Teju reliģiski krāšņa epizode, kurā saulrietā viļņos pazūd koferi, segas un mēteļi... kaut pēc tam ainu sīkmanīgu padara laivas vadītājam no Zviedrijas oficiālo iestāžu puses draudošās nepatikšanas par šādu patvaļīgu situācijas risinājumu. Ar sirdi dzirdošs lasītājs gribot negribot tobrīd sāk apsvērt, kādu koferi (ne tikai fiziskā, bet arī garīgā aspektā) pats staipa sev līdzi, no kā nepieciešamības gadījumā būtu gatavs atteikties un – kā vārdā. Noslīkt kopā ar mīļoto kažociņu vai izdzīvot bez tā?
Vai tolaik nebija bail?
Melnbaltās, dažbrīd izplūdušās fotogrāfijas, kas caurkrusto stāstījumu, precīzi ilustrē situāciju: mēteļos un lakatos satinušies cilvēki, pārkrauti vezumi krastā, jūras viļņi un neziņas pilnas acis tuvplānos. Nevis labi organizēta operācija, bet izmisuma solis, haosa, nereti pat pārpratumu pilns – viens no stāstītājiem atminas, kā laivā iekāpj arī kāda meitene "gaisīgā kleitiņā", kura, izrādās, atbraukusi tikai pavadīt draudzenes un nekur nav pat taisījusies pārcelties, bet nu jābrauc pāri jūrai, gribi vai ne... Taču nekur – ne uz jūras piedzīvoto briesmu, ne vēlāk čekas pagrabu zvērību, ne izsūtījuma grūtību – aprakstos nemanām, ka stāstnieki sevi žēlotu, slavētu vai izplūstu pārliekā eksaltācijā. Tieši tāpēc stāstījums īsto emocionālo svaru iegūst, mijiedarbojoties ar lasītāja pieredzi un vēsturisko kontekstu.
Projekta nosaukums Bezbailīgie ir dots tagad, bet vai tolaik jums, stāstītāji, patiešām nebija baiļu? Bija gan, bija, taču bija arī drosme, apņēmība, pienākuma apziņa. Nenoliedzami bija arī jaunu cilvēku piedzīvojumu kāre, spītēšana acīmredzamam riskam, vēlme sevi pierādīt. Taču laika atstatums ir nogludinājis sāpīgo asumu, licis izvērtēt pieredzēto, salikt to pa plauktiņiem un galarezultātā spēt palūkoties uz visu notikušo ar jau lielāko mūža daļu nodzīvojuša cilvēka apcerīgo, gaišo mieru. Bija tā, tā un tā. Un bija labi.
Atmiņas ir subjektīvs žanrs, un brīžiem manām, kā stāstījumu var būt iespaidojušas pagājušās desmitgades un viss starplaikā piedzīvotais. Taču Pārcēlājos uzrunā ne tik daudz precīzs faktu materiāls, cik jau pieminētais vēstījuma veids un tas, ko šis stāstījums pasaka gan par tiem, kuri stāsta, gan par tiem, kuri klausās. Kamēr dzīvi ir notikumu aculiecinieki, šie stāsti pieder mutvārdu vēsturei; vēlāk tie top par vēstures avotiem un vēl vēlāk, iespējams, daudzkārtējos atstāstos var folklorizēties, kļūt par leģendām – formāts tam ir pateicīgs. Tomēr dzīvā vēsture, ko iemieso šie stāsti, lasītāja atmiņā iecementē dziļi emocionālu slāni. Jāatzīst: emocijas noteikti būs citādas to acīm, kuri tika pārcelti, un citādas tiem, kuri palika šai krastā. Varbūt divi krasti, nošķirtība un sašķeltība patiesībā ir ilūzija, jo pār tos atdalošo jūras plašumu allaž airējas kāds, kurš savij pavedienus vienā veselumā.