Koks šūpojas šurpu turpu nemainīgā trajektorijā – kā iestrēdzis Fuko svārsts vai mehanizēta lustra. Kad telpā ir mērķtiecīgas gaismas, tikpat skaidras tumsas zonas un skatpunkti priekšnesumiem, uztveres stereotipi balso par labu skatuvei. Arī sarežģītā podestūra, kas vajadzīga otram māksliniekam – Kasparam Podniekam –, lai paceltu Drustu ļaudis, ir skatuviska. Ļaudis pozē, taču, uz kā, – nav redzams. Podestūru no lauktehnikas dzelžiem būvējis un Rommela pienotavas cilvēkus pēc tam uz tās fotografējis, kā arī filmējis Podnieks pats. Desmit melnbaltu fotogrāfiju lielos, stiklotos rāmjos klāj sienu divos stāvos. Četri mazi monitori pretējā pusē ir tie, pie kuriem var redzēt, ka nav nekāda fotošopa, taču vairāk uzzināt par Podnieka slēptajām cilvēku pacelšanas ierīcēm nevar. Šī māksla savus noslēpumus neatklāj.
Latvijas ekspozīcija izceļ Venēcijas Arsenāla vēsturiskās arhitektūras pašvērtību, ekspozīcijas arhitekts ir Austris Mailītis. Ar eleganto puskrēslu, seno ķieģeli un koku, melnbaltajiem pustoņiem fotogrāfijās un pīlādža mestajām ēnām Latvijas paviljona konkurents daudzo šī gada tumšo telpu vidū ir varbūt vien Beļģijas paviljona gleznieciskā tumsa. Vizuālās kultūras ziņā Latvijas paviljons 55. Venēcijas mākslas biennālē ir klasiski piepildīts, līdzsvarots un atgādina fragmentu no kāda modernās mākslas muzeja.
Ilzes Šteimanes recenziju par Latvijas paviljonu 55. Venēcijas mākslas biennālē lasi 4. jūlija KDi!