Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +7 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Kvantitātes slazdā: Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerta recenzija

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts Lielajā ģildē 20. janvārī. Šoreiz gada notikums izskanēja bez spilgtām atklāsmēm.Ja reiz latviešu simfoniskās mūzikas koncerts iecerēts kā īpašs gada mūzikas notikums, tad loģiski gribētos, lai tas klausītājiem piedāvātu visaugstāko kvalitāti ne tikai izpildījumā, bet arī programmas saturā.

Šoreiz koncerts «ņēma» ar kvantitāti, jau pirmā daļa vien ilga divas stundas! Taču māksla nepakļaujas kādreiz tik daudzinātajam likumam par kvantitātes neizbēgamo pārēju kvalitātē. Gluži otrādi - nogurdina, ja nespēj piedāvāt īsti spilgtas atklāsmes. Tādā gadījumā draud zust šāda koncerta jēga un mērķis ieinteresēt par latviešu mūziku un ik reizi no jauna parādīt, ka tā nav pastarīte pelēkā nātna lindraciņā un ar basām kājām, bet krāšņa aktuālajā mūsdienu dažādībā un klasiskajā mantojumā.Rekords un guvums

Vēriena mērogs bija patiesi iespaidīgs un uzstādīja rekordu, jo pirmoreiz ikgadējā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā piedalījās veseli pieci orķestri - pastāvīgajiem dalībniekiem Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, Latvijas Nacionālās operas orķestrim, Liepājas simfoniskajam orķestrim un kamerorķestrim Sinfonietta Rīga pirmoreiz piepulcējās profesionālais pūtēju orķestris Rīga, kurš, starp citu, atsvaidzināja programmu ar skanējuma ziņā vissaistošāko opusu Andra Dzenīša Drone, kas rāda, ka interesantu radošo pienesumu simfoniskajam pūtēju orķestrim spēj dot ne tikai komponisti šīm tradīcijām bagātajās zemēs Nīderlandē un ASV. Dzenītis pārliecina gan ar orķestra resursu izmantojumu (pat ja reizēm tas izpaudās pārspīlētā skaļumā!), gan ar mērķtiecīgu attīstību un ar atpazīstamo populārās mūzikas kontekstu - elektrisko ģitāru skanējumu, aktīvo ritma sekciju, bigbenda muzicēšanas stilizēšanu un pat šī stila ikonas citātu - Glena Millera In the Mood (kas patiesībā ir amerikāņu trompetista Wingy Manone 1929. gadā sacerētā, bet ne autorizētā melodija ar nosaukumu Tar Paper Stomp). Šādi Dzenīša Drone ir antitēze gan latviešu mūzikas skumīgi melanholiskajai nolemtībai, gan tiem laikmetīgās skaņumākslas virzieniem, kur prevalē abstraktas, eksaktas rotaļas ar formu, mazāk rūpējoties vai pat aizmirstot par muzikalitāti. Koncerta virsvērtība bija arī Mārtiņš Ozoliņš pie diriģenta pults: artistisks, precīzs, atraisīts, īsti profesionāls.

Ar interesantu ideju un tai atbilstošu tēlainu mūzikas valodu un mērķtiecīgu iekšējo struktūru pārliecināja Ilonas Breģes jaundarbs - Trešais Rīgas koncerts Teātris, kuru kopā ar solistiem Normundu Šnē (oboja) un Gunu Āboltiņu (čells) pirmatskaņoja LNO orķestris un diriģents Andris Poga. Brīvi un mūsdienīgi, pat apzināti eklektiski fantazējot par radošo ainu pirms 230 gadiem (1782. g.) atklātajā Rīgas pilsētas teātri, komponistei izdevies notvert pašu teātra fenomenu visā tā daudzveidībā no tolaik populārā prologa un drāmas līdz operai un komiski pantomīmiskam baletam, un pat vēsturiskā repertuāra citātam no Gretrī operas. Tas viss turklāt arī pasniegts ar veselīga humora devu un dialogā ar mūsdienu pilsētas skaņām, un atbilstoši koncerta žanram, liekot pasvīst abiem solistiem, N. Šnē nācās demonstrēt arī virtuozitāti multifonijā, izvilinot uz obojas akordus, plašs un mūsdienīgs ir arī čella spēles paņēmienu arsenāls.

To, cik izsmalcināta, detaļās izsvērta laikmetīgās mūzikas partitūra izdevusies Vācijā dzīvojošajam Gustavam Fridrihsonam, atklājām, kad šīs skaņu gaismēnas Chiaroscuro (2008.) orķestris Sinfonietta Rīga pirmatskaņoja meistara Heinca Holligera vadībā. Šo atklājumu apstiprināja arī N. Šnē vadītais lasījums. Latvijā šāda mūzikas valoda ir svaiga un pamanāma atšķirībā no XX gs. modernisma klasiķu (Jaunās Vīnes skolas) un vācu Darmštates skolas spēcīgi ietekmētās Viduseiropas mūzikas, kur netrūkst līdzīgu paraugu.

Ideja ir. Bet īstenojums?

Talantīgs ideju un koncepciju ģenerators ir jaunais un neparasti ražīgais komponists Kristaps Pētersons, kuru koncertā pārstāvēja kārtējais pirmatskaņojums - pēc Edgara Po noveles rakstītais klarnetes koncerts Ligeija. Gluži kā savulaik Marģeris Zariņš, Pētersons burtiski dzirksteļo jaunas idejas, smeļot tās gan literatūrā un teātrī, gan mākslas asociācijās un pat šaha pasaulē. Viņš arī pievēršas visneiedomajamākiem izpildījuma sastāviem un apstākļiem, no akadēmiskas koncertsituācijas līdz performancei, piemēram, kopā ar Līgu Celmu komponētai muzikālai pastaigai Žagarkalnā Kurbada ceļojums, kur ceļotājus pavada noslēpumainas Latvijas Radio kora balsu skaņas (ieraksts) un taku krustcelēs pats autors velnišķīgā paskatā spēlē kontrabasu. Tomēr idejām atbilstoši spilgts īstenojums mūzikā līdz šim izdevies tikai dažreiz: piemēram, simfoniskajā opusā Vega, Mijkrēšļa dziedājumos korim, glāzēm un kontrabasam, Ellē saksofonam, korim un ērģelēm; akustiskās un elektroniskās mūzikas projektā Ugunszīme, asprātīgajā un tēlainajā fagota koncertā Sapnis, kuru papildina īsta revolvera šāvieni.

Bet Ligeija nav šis veiksmes gadījums, neraugoties uz solista Gunta Kuzmas virtuozo spēli un M. Ozoliņa diriģētā Nacionālā simfoniskā orķestra meistarību mikrotonālajā intonēšanā ceturtdaļtoņos. Neglābj arī skrupulozais britu alfabēta 24 burtu «tieštulkojums» mūzikas skaņu augstumos - vienalga ir daudz jautājumu par mūzikas atlasi un robežām, kaut vai elementāras ilgstamības ziņā. Diemžēl jāsecina, ka šis opuss nav muzikalitātes svētīts un pompozās ambīcijas bīstami ved grafomānijas virzienā. Par to gan nav jātaisa traģēdija: K. Pētersons joprojām aktīvi pēta, mācās un eksperimentē, apkaļot profesionālo pieredzi. Eksperimentos gadās visādi, taču tikai tā var nonākt līdz atklājumiem.

Manuprāt, ir jājautā, vai tiešām tieši šajā, mūsu simfoniskās mūzikas gada notikuma kopainā bija tik nepieciešams Imanta Kalniņa 1. kursa mācību opusa, sākotnēji 2. klavierēm komponētās, tautiskās svītas Rotāju, dancoju (1960) orķestrālais izvērsums? Tas valdzināja ar etniski sakņoto kalniņisko vienkāršību, pērn kameransambļa sniegumā Spīķeros «iesildot» rokoperu Ei, jūs tur!, taču orķestra versijā, par spīti liepājnieku un diriģenta A. Lakstīgalas pūlēm, izvērtās garlaikojošā nebeidzamu atkārtojumu virknē, kam, līkās, nebūs beigu... Tas sevišķi neiederējās pēc Fridrihsona taupīgās partitūras, kur nav nevienas liekas nots. Tas arī liek domāt, ka populāra komponista vārds vien nav pietiekams kritērijs veiksmīgai programmai.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja