Kristapa Ģelža izstāde ir retrospektīva, proti, tā aptver periodu no 80. gadiem, kad mākslinieks sevi pieteica perestroikas saburbuļotajā latviešu mākslas vidē, līdz 2011. gadam. Ņemot vērā, ka pēdējos gados jauni mākslas darbi netop, jo mākslinieks, kā viņš pats atklāj intervijā portālam Arterritory, joprojām turpina atlabt pēc nelaimes gadījuma, šāds pārskata formāts iegūst zināmu kopsavilkuma slodzi – zinoši skatītāji dodas uz galeriju Māksla XO, cerot gūt iespaidu par mākslinieka "spēka gadiem" tiešā un pārnestā nozīmē. Lieki atgādināt, ka nekur citur, izņemot dažas pasenas publikācijas, to dabūt nevar, jo laikmetīgās mākslas muzeja Rīgā nav, pētniecība buksē un mākslas vērtību reprezentācija internetā ir vāja.
Joks vai asprātība
Lielākais pārsteigums ir tas, ka izstāde Artefakti tiešām sniedz vismaz ceļa rādītājus, parādot gan Kristapa Ģelža interešu daudzpusību daudzu gadu griezumā, gan pa piemēram no dažādajiem materiāliem un tehnikām, ko viņš izmantojis. Pārsteigums ir nevis tāpēc, ka izstāde, lai arī aizņem galerijas abas zāles un vadības kabinetu, tomēr objektīvi nevar būt pietiekami liela Kristapa Ģelža vērienīgajām idejām un darbaspējām, bet ņemot vērā darbu atlases principu: izstādītie artefakti līdz šim atradušies nevis cienījamos muzejos un privātās kolekcijās, bet mākslinieka paša darbnīcā, kuru nesen nolemts atbrīvot. Vairāki no tiem publiski ir skatāmi pirmoreiz, citi – iegūluši autora krājumā pēc nozīmīgām izstādēm Latvijā un ārzemēs, vēl citi ir tapuši kā varianti vai sagataves populārākām šo darbu versijām. Tomēr izstādē nerodas sajūta, ka mēs aplūkotu kaut ko otršķirīgu, malā noliktu – tieši pretēji, katrs artefakts pārsteidz ar nostrādātību, izteiksmes precizitāti un rezultāta pabeigtību. Viena no Kristapa Ģelža talanta īpatnībām ir tā, ka meistarība izpaužas gan lielās lietās, gan kaprīzēs un meklējumos.
Laikmetīgās mākslas valodā kaut cik iesvaidīts skatītājs uzreiz pamanīs, cik Kristapa Ģelža veidotās formas ir glītas un nevainojamas: mākslinieks lieliski pārvalda gan grafikas valodu (izstādīta viena lapa no diplomdarba Dzīvības procesi, 1985; aizstāvēts 1986), gan akvareli (vairāki darbi ir saistīti ar mākslinieka sensacionālo izstādi Ūdenskurs Rīgas galerijā 2007. gadā, kas viņa fanu lokā saliedēja kā tradicionālo, tā avangardisko virzienu cienītājus), gan tādas tehnikas kā kolāža, asamblāža, dažādu materiālu savienojumi, iekļaujot minimālisma un konceptuālisma elementus. Burti, uzraksti, spidometra skala, televizora ekrāna shēma harmoniski sadzīvo ar tīrām ģeometriskām līnijām un materiāla īpašību izcēlumu, radot skatītāja redzei un pat taktilajām sajūtām gluži vai glaudošu vidi.
Vēsturiska atskata labad jāatzīmē, ka atšķirībā no grafikas un akvareļa visas šīs XX gadsimta otrās puses Rietumu mākslas metodes Latvijā tikpat kā nepastāvēja "pirms Ģelža" – tās tika adaptētas ne pārāk plašas māksliniekus grupas, Ģelža un laikabiedru, darbības rezultātā apmēram divdesmit gadu garumā, kamēr tikai mūsu gadsimtā ir kļuvušas pašsaprotamas, pat klasiskas. Lai gan šo mākslinieku grupu neiezīmēja formālas vienošanās un manifesti un iekšienē pastāvēja zināma sāncensība, tomēr tās aprises ir skaidri skatāmas un vēsturiskā nozīme – iespējams, pat vēl lielāka nekā daudz slavētajai Rīgas grupai starpkaru Latvijā.
Jaunākās paaudzes izstādes apmeklētājiem grūtāk varētu iet ar Kristapa Ģelža izsmalcināto formu vēstījuma uztveri. Pirmkārt jau tāpēc, ka nepārprotams vēstījums nemaz neietilpst viņa radošajā metodē. Mākslinieka darbam bieži ir kalpojuši impulsi, kas paši par sevi ir mirklīgi, īslaicīgi. Nereti tie ir kāds joks vai asprātība. Dažos darbos tie paliek kā laba anekdote (lielizmēra akvarelis Jūtos aizvainots, 2009), taču biežāk mākslinieks konkrēto piemēru izvērš, vispārina, līdz tā iegūst papildu nozīmes, bet līdz ar to zaudē sākotnējo tiešumu. Skatītājam pašam ir jāiegulda noteikts intelektuāls darbs, bet arī tad nav droši, ka rēbuss atrisināts godam, – daudznozīmība, pārprotamība un nozīmes pārnesumi ir Kristapa Ģelža mākslas raksturlielumi, lai gan sākotnējā domu gaita ir kristāliski skaidra.
Dažbrīd liekas, ka autors tīšām jauc pēdas, papildinot darbus ar nosaukumiem, kas ir tikpat mīklaini kā attēls vai objekts, un tīšām cenšas aizvest domu sānceļos. Šādas metodes plusi un mīnusi kļūst izšķiroši, kad mākslinieks apspēlē popkultūras tēlus – daži no tiem ir ilgmūžīgi, citi jau ir aizmirsušies. Jāatzīmē, ka attiecības ar popārtu, nekad tomēr nepārkāpjot labas gaumes robežas, ir Kristapa Ģelža īpašais, oriģinālais pienesums latviešu laikmetīgās mākslas attīstībā.
Pasaku tēli mūs sargā
Galerijas otrā stāva zālē līdzās nelieliem, bet lieliskiem jaunības perioda darbiņiem ir izstādītas vairākas milzīgas digitāldrukas, kas pieder pie Kristapa Ģelža nozīmīgākās daiļrades daļas. Šodien vairs elpu neaizrauj atļaušanās lietot šādu mediju, toties ir iespēja distancētāk reflektēt par tēmām un laikmetu, kurā tās aktualizētas. Diptihs Skalija un Malders bijis izstādīts starptautiskajā izstādē Baltijas drošība Ārlandas lidostā Stokholmā 2000. gadā. Iespējams, lellīšu fotogrāfijās kāds vairs neatpazīs kādreiz populārā seriāla varoņus vai bezfiltra cigarešu Baltija paciņu fonā, tomēr Baltijas drošība, kuru it kā apsargā šie pasaku tēli, joprojām ir aktuāls jautājums.
Līdzīgi milzu fotogrāfija Personīgais kubs, kas bijusi eksponēta starptautiskā mākslas gadatirgū Maskavā 2001. gadā, rāda pašu mākslinieku biroja interjerā, kas droši vien jau sen nomainīts pret modernāku. Tomēr autora simboliskais kailums korporatīvajā vidē, kurai ir raksturīgas nežēlīgas varas attiecības, ir pārlaicīga tēma.
Pie ieejas izstādē tiek demonstrēta Kalles Bjoršmarka 1995. gadā uzņemtā videofilmiņa, kas dokumentē Kristapa Ģelža darbu pie vides objekta Zviedru galds netālu no Stokholmas. Tā kā caur palielināmo stiklu pietuvina skatītāju iespējām un problēmām, kas pavērās latviešu māksliniekiem, mēģinot iesaistīties pasaules laikmetīgās mākslas apritē 90. gados. Piedāvājumi kā jaunatklātas teritorijas pārstāvjiem beidzot strādāt ārzemēs ar vērienu un lieliem līdzekļiem – no vienas puses. No otras – grūtības šajā vidē adaptēties, izcīnīt savu vietu. Zviedru galds kā vēl neredzēta leiputrija, bet arī – Ikea apmeklējums ar secinājumu, ka tajā nav neviena "kārtīga krēsla". No vienas puses – starptautiskajā vidē tik nepieciešamās valodas prasmes (Kristaps Ģelzis bija viens no nedaudzajiem, kurš tās bija apguvis). No otras – savas atšķirīgās pieredzes tulkošanas problēmas, jau minētā aizraušanās ar estetizāciju un daudznozīmību. Filmiņā ir epizode, kurā Kristaps Ģelzis izbrāķē darba izgatavošanai piegādātos kokmateriālus, pieprasot labākus: "Pat ja tie maksā vairāk!" Uzzinājis, ka tā arī būs, mākslinieks atsakās no ēdināšanas trīs reizes dienā, kas viņam liekas visai izšķērdīgi. Šķiet, ka šī dūša, gatavība vienmēr darīt vairāk mākslas labā ir bijusi Kristapa Ģelža pavadone visu laiku, un izstāde to tikai apliecina.
Kristaps Ģelzis
Izstāde Artefakti
Galerijā Māksla XO līdz 31.V