Laikmetīgās mākslas centra kim? pavasara izstāžu cikls piedāvā skatītājiem trīs paralēlas, savstarpēji nesaistītas personālizstādes, kuru autori ir nupat kim? Rezidences balvu 2017 ieguvusī latviešu māksliniece Ieva Kraule, kā arī somu māksliniece Maija Lūtonena un meksikāņu mākslinieks Rodrigo Ernandess, kuri Latvijas publikai ir mazāk pazīstami. Formāta ziņā pavasara cikls pārsteigumus neraisa – kim? ir izstrādājis konsekventu izstāžu stilu, un pēdējā laikā redzētās ekspozīcijas ir iespējams uztvert kā vienotu izstāžu sēriju, kurā nomainās galveno varoņu, tas ir, mākslinieku, vārdi un izstāžu nosaukumi, sižetu aprisēm un noskaņai saglabājoties tai pašai. Citiem vārdiem sakot, izteiksmes līdzekļu ziņā kim? pavasara cikla izstādes reprezentē klasisku šīs institūcijas interešu virzienu, kas terminoloģiski balansē starp formu konceptuālismu un konceptuālo formālismu.
Domu karte
Pavasara izstāžu trio saistošākais šķiet Marijas Lūtonenas veikums personālizstādē Plāns un pludiņš. Kā nojaušams no mākslinieces komentāriem izstādes anotācijā, abstraktie aerogrāfa gleznojumi simboliskā līmenī atspoguļo mākslinieces domu procesus, ko raisījusi iepazīšanās ar 60.–70. gadu itāļu dizaina kustībām un viņu radikālajām "kultūras tehniskās destrukcijas" teorijām. Zīmējumi – gleznojumi ietver virkni blīvu atsauču uz dažādām dizaina sociālajām lomām – dizainu kā plašāka mēroga «pārmaiņu aģentu», tā attiecībām ar klimata pārmaiņām, sociālo nevienlīdzību, atšķirīgu kultūru blakus pastāvēšanas iespējām u. c. Tiesa, šīs atsauces vizuālajā līmenī nav nolasāmas, un konkrētus secinājumus vai spriedumus par šīm tēmām māksliniece nepiedāvā. Viss informācijas un ietekmju loks tiek sakompresēts lineāri ģeometriskās krāsu kompozīcijās, kas asociējas ar piesauktajiem gaismas, materialitātes, gravitācijas attēlojumiem instrukciju shēmās, un visvienkāršākajā līmenī tos var uztvert kā mākslinieces domu "karti", kurā domas ir tikpat abstraktas kā attēlotās formas.
Pasūtījums bērniem
Meksikāņu izcelsmes mākslinieks Rodrigo Ernandess izstādē Ļodzīgākās no lietām izmantojis bērnu zīmējumus – gan internetā atrastus materiālus, gan tepat Rīgā speciāli "pasūtītus" mazu bērnu veidojumus. Mākslinieks šos materiālus bez kāda konkrētāka vēstījuma transformējis sienu zīmējumā, kā arī papjēmašē instalācijā. Šķiet, ka izstāde nav nekas vairāk kā Rodrigo Ernandesa priecāšanās par specifisku mākslas formu, necenšoties tajā vairāk iedziļināties; lai arī izstādes aprakstā liela loma ierādīta bērnu darbnīcas iesaistei, kas līdz ar papīra izžūšanu projektam piešķir savdabīgu procesualitātes dimensiju, rodas jautājums, vai speciāli pasūtīti bērnu zīmējumi ir vienādojami ar spontāni radītu bērnu mākslu.
Lai arī vizuālajā līmenī tie sevišķi neatšķiras, šī nelielā pretruna Rodrigo Ernandesa izstādes patiesīgumam – atbilstoši izstādes nosaukumam – liek saļodzīties. Savulaik mākslas teorētiķu uzmanības lokā bērnu radītā māksla nonākusi, tieši pateicoties neapzinātajam patiesīgumam un pilnīgai pašizteiksmes brīvībai, taču izstādē Ļodzīgākās no lietām šie aspekti netiešā veidā tikuši ierobežoti.
Gaumes kaprīzes
Ievas Kraules izstādi α: Maldugunis varētu dēvēt par vilšanos – lai arī mākslinieces darbība pašlaik ir starptautiskās mākslas auditorijas uzmanības centrā, šeit redzamie darbi atstāj pavisam nepārliecinošu iespaidu. Salīdzinot ar Ievas Kraules iepriekšējām izstādēm, kurās fiktīvi personiskie naratīvi tika pārvērsti absurdi lakoniskās mākslas situācijās, darbu grupā α: Maldugunis vairs nav saskatāma šī māksliniecei specifiskā izteiksme.
Izstādes "centrā" ir runājoša robota – Sofijas – galva, kas ik pa brīdim sāk stāstīt par sevi. Pārējos izstādes objektus pirmajā brīdī gribas uztvert kā šī stāsta scenogrāfiju vai paralēlas sižeta līnijas, tomēr nekāda saikne starp antropomorfo (ķermenisko) un valodisko neizveidojas, lai gan šīs mijiedarbes meklējumi anotācijā tiek minēti kā ekspozīcijas pamatimpulsi. Izstādē redzamais šķiet klajš virknes citu kim? pārstāvēto autoru radītā (Darja Meļņikova, Indriķis Ģelzis) copy–paste, tāpēc, kad aplūkoju jaunākos Ievas Kraules darbus, manu uzmanību visvairāk piesaista tieši šīs burtiskās līdzības, pārējais izstādes potenciāls manā estētiskajā pieredzē diemžēl nerealizējas.
Lai arī katra izstāde ir autonoma, tās vieno tā pati konspiratīvā mākslas valoda, kas raksturīga lielākajai daļai kim? izstāžu. Mākslas darbu "vēstījumi" un "nozīmes" ar to materializācijas formu veido pavisam nosacītu, abstraktu saikni. Tas piešķir māksliniekam elitāras noslēgtības pozīcijas un vienkāršo arī pašu mākslas darbu – ja tas ir izolēts no mēģinājumiem komunicēt ar skatītāju, kā arī ir imūns pret vistriviālāko "patīk/nepatīk" vērtējumu, tā izpilde kļūst ārkārtīgi vienkārša, jo pietiek tikai ar paša autora sajūtām.
Manuprāt, šie paņēmieni sevi konceptuāli attaisno tad, kad tiek ievēroti pilnībā, nevis atsevišķos aspektos cenšas atdarināt klasiskās mākslas darba struktūras. Baudīt tik narcistisku mākslu, protams, nav vienkārši, jo skatītājs te atrodas visnotaļ pasīvā lomā, tomēr jāatceras, ka kim? lielākoties piedāvā starptautiski nozīmīgu un augsti novērtētu mākslinieku sniegumu, ar ko ir vērts iepazīties arī tad, ja neinteresē postkonceptuālās rotaļas ar mākslas kodiem, – tas joprojām ir aktuāls virziens laikmetīgajā mākslā neatkarīgi no mūsu privātās gaumes kaprīzēm.
Māksla
Ievas Kraules, Maijas Lūtonenas un Rodrigo Ernandesa izstādes
Laikmetīgās mākslas centrā kim? līdz 7. maijam