Anekdotes visi mīl jaunas, bet dziesmas – vecas, taču es sākšu ar jaunajām, teica Laima Vaikule, aizpagājušajā piektdienā, 10. maijā, atklājot savu koncertu Arēnā Rīga, kas bija veltīts viņas jaunā albuma Atkal mājās iznākšanai. Tas ir piemērotākais brīdis pievērsties mākslinieces daiļrades novērtēšanai – Laimas Vaikules vārdu diemžēl tik reti saista ar mūziku. Viņai regulāri uzdod jautājumus par privāto dzīvi, sievietes likteni un konkursu Jaunais vilnis – nu cik tad var! Skaidrs, ka Laimai vienmēr ir ko teikt un viņas vārdos ir vērts ieklausīties. "Pie mums ir auksta jūra, tumšas ielas, nabadzība un nevienam neko nevajag," viņa nesen paziņoja kādā intervijā. Citāts ir izrauts no konteksta, taču tik un tā ir labs – vai Laimai nav taisnība?
Fantastika bez važām
Līdz šim vienīgais Laimas Vaikules albums latviešu valodā Viss nāk un aiziet... ir izdots 1996. gadā, un tas joprojām ir viens no gaumīgākajiem pašmāju estrādes ierakstiem, kura muzikālais noskaņojums, džezīgais atmosfēriskums un pašcieņas pilnais nesteidzīgais temps atgādina britu ikonas Šadē dziesmu estētiku. Pēc 17 gadu pauzes Laima piedāvā savu otro disku ar Raimonda Paula kompozīcijām latviešu valodā, vārdus sacerējis Guntars Račs; jauno albumu noslēdz dziesma Caur manu naivu sirdi ar Jāņa Petera dzeju.
Viss nāk un mainās, taču nekur tālu neaiziet: apzināti vai ne, Atkal mājās ir likumsakarīgs pirmā diska turpinājums, jaunajā albumā ir gan melodiskas, gan liriskas atsauces uz tām pašām vecajām dziesmām. Šo skaņdarbu esenciālā tuvība bija īpaši sajūtama koncertā, un koncerts bija fantastisks. Laimu pavadīja paplašināts instrumentālais sastāvs, un galvenais scenogrāfijas elements bija iespaidīga metāla konstrukcija, kuras vairākos līmeņos spēlēja mūziķi. Tas bija izteikti dzīvais pavadījums bez digitālā skanējuma. Laimas dūmakainajai balsij ideāli piestāvēja meiteņu vokālā trio Lady’s Sweet vitāli dzidrais skanējums. Šovam bija raksturīgs grezns vecās estrādes skolas – varietē restorāna Jūras pērle vai Lasvegasas kazino – šiks; šika neizsmeļamais avots bija pati Laima Vaikule, kura, šķiet, ir iegājusi savas karjeras nozīmīgākajā, interesantākajā fāzē.
Jaunības uzliktās važas un ierobežojumi (kad jārūpējas par biogrāfiju, reputāciju, nākotnes perspektīvām un attiecībām) ir nomesti, visi mākslinieciskie kredīti atmaksāti – un nevajag nekādus avansus. Var brīvi ļauties radošām izpausmēm un greznām autobiogrāfiskām ekstravagancēm.
Fails netiek atpazīts
Vairāk nekā pirms 30 gadiem Laimas skatuviskais raksturs un manieres rūdījās varietē šovos Jūras pērlē un viesnīcā Latvija, nedaudz vēlāk viņa kļuva par vienu no pirmajām padomju estrādes zvaigznēm, kurai bija šovi kā Rietumos – ar koncepciju, sarežģītu horeogrāfiju un tērpu maiņu. Koncertā Arēnā Rīga uz lielā ekrāna tika demonstrēti Laimas agrīnie videoklipi – bija grūti nepamanīt, ka viņu iedvesmojusi gan Madonna, gan Patrīcija Kāsa. Laima allaž daudz eksperimentējusi ar savu tēlu, papildinājusi to ar androgīniem elementiem – piemēram, uzvelkot drēbes no vīriešu garderobes.
Pašlaik dejotāju bari un iestudētas kustības dziedātāju vairs neinteresē – viņa pati spēj aizpildīt visu skatuvi. "Paldies, ka atnācāt, jūs ļoti labi izskatāties," dziedātāja teica skatītājiem arēnā. "Kā es jums?" Ak, Laima, kas par jautājumu – jūs, kā vienmēr, esat dievišķīga. Jūs pat kļūstat līdzīga Merilinai un Marlēnei, un vēl jūsos ir kaut kas no Ludmilas Gurčenko – jūs taču arī esat aktrise.
Dziedot Laima dejoja un skaistā, vientuļā dejā diriģēja orķestri uz skatuves. Katrs viņas žests bija horeogrāfisks un muzikāls. Koncerta sākumā izskanēja jaunā albuma spožākā dziesma, diskā tā ir pati pirmā – Neparasta mūzika. Tā ir kompozīcija, kas skar gan dvēseli, gan prātu. Dzirdot šo Raimonda Paula melodiju, smadzenes pašas uzreiz sāk pārlūkot mūzikas failus galvā – fails netiek atpazīts, jo skaņdarbs ir pavisam svaigs, taču šķiet, ka tā ir sen pazīstama un mīlēta klasika. Albuma versijā šā un dažu citu opusu apdullinošo efektu pastiprina Ginta Pabērza saldais, nepiedienīgi kārdinošais saksofona solo. Disks Atkal mājās ir ierakstīts ar brīnišķīgiem mūziķiem, to vidū bez Ginta Pabērza ir Andris Šīrants (ģitāras, bass), Inita Āboliņa (akordeons), Oskars Sproģis (bass), Raimonds Macats (harmonikas) un Raimonds Pauls (klavieres); papildu balsis – Lady’s Sweet un Jānis Stībelis. Jaunās dziesmas pašas ielec jūsu galvā un atsakās to pamest – Maestro un viņa mūza zina, ko dara.
Kabuki caur prieka asarām
Lai cik labs būtu ieraksts, Laima Vaikule ir jādzird koncertā, lai novērtētu, cik meistarīgi viņa izdaiļo dziesmas ar savu intonāciju un emocionālajiem akcentiem. Viņas balss ir kļuvusi zemāka, taču tas joprojām ir unikāls mūzikas instruments un izteiksmes līdzeklis, viņas tembrs ir neatkārtojams. Dziedātājai ir vajadzīgs viņas statusam atbilstošs repertuārs, Laimas radošajā dzīvē ir gadījies visādi. Kopš 90. gadu beigām, kad Laima sāka izpildīt Igora Krutoja mūziku, viņa pārāk bieži izvēlējās vieglprātīgas, banālas, brīžiem pat izaicinoši primitīvas dziesmas, kuras dzīvo ārpus labas gaumes teritorijas, taču tās viņai nodrošināja pastāvīgu klātbūtni populārākajos Krievijas televīzijas šovos un raidījumos. Kaut gan šķiet, ka televīzijā Laimu aicināja un aicina nevis dziesmu, bet stila, personības spēka un pievilcības dēļ.
Koncertā Rīgā māksliniece apstiprināja, ka komponistu, labāku par Raimondu Paulu, viņa nav atradusi. Ierakstu kompānija Mikrofona ieraksti pagājušajā nedēļā laida klajā ne tikai disku Atkal mājās, bet arī izdeva no jauna Laimas Vaikules debijas albumu krievu valodā – 1987. gadā šī vinila plate, kurā bija Raimonda Paula un Iļjas Rezņika dziesmas, padarīja Laimu par lielu zvaigzni visā PSRS. Kompaktdiskā šis materiāls pieejams pirmo reizi. Dziesmas nav novecojušas – tādas melodijas nenoveco, turklāt koncertā Laima ir piemeklējusi tām jaunas, personiskas interpretācijas. Jo labāka dziesma skanēja, jo vairāk maģijas bija uz skatuves. Vecajiem nemirstīgajiem hitiem Laima pielīdzināja jaunus skaņdarbus. Albuma Viss nāk un aiziet... dziesmai Negribas vairāk... – spilgtam latviešu R&B paraugam, kurā ir gan ritms, gan blūzs, – sekoja sentimentāli smeldzīgais jaundarbs balāde Mēs ar tevi dejosim. Vajadzēja dzirdēt, cik smalki un rūpīgi Laima būvēja šo kompozīciju dramaturģiju, ar kādu izteiksmi un pat nolemtību viņa dziedāja šos vārdus: "Mēs ar tevi dejosim – caur desmit vasarām, mēs ar tevi dejosim – caur prieka asarām, mēs ar tevi dejosim, līdz visi pulksteņi reiz apstāsies..." Līdz katarsei nebija tālu. Viss, kas notika uz skatuves, bija estētiski tīrs un nevainojams kā japāņu teātra kabuki izrādē. Kabuki spēlē tikai vīrieši, taču Laimai ir savs kabuki!
Taktilais kontakts
Līdzpārdzīvojums bija daudz mazāks, kad skanēja ātrākas jaunās dziesmas, pie kurām, visticamāk, varēs kārtīgi izdejoties Jāņu brīvdienās pie ugunskura, – šajos opusos pārāk aktīvi tiek vicināts šlāgerisma karogs, un tos Maestro mierīgi varēja atstāt Lienei Šomasei. Turklāt daži dziesmu teksti ir mazticami, ja tos sev pielaiko Laima Vaikule: "Tālumā, tālumā, aiziet vilcieni tālumā... Slīd vilcieni projām kā dienas, kā ēnas uz perona sienas..." Grūti noticēt, ka Laima dodas uz savu rezidenci Jūrmalā ar vilcienu vai pavada brīvo laiku, pētot ēnas uz perona sienas.
Laima Vaikule prot un vēlas strādāt ar labu dzeju, to pierādīja koncertprogrammā iekļautās Raimonda Paula dziesmas ar Annas Rancānes vārdiem – Māte mani auklējusi un Nenāciet klāt man rudenī. Kā zināms, Laimai rudenī jābūt vienai, taču pavasarī un vasarā viņai noteikti ir vajadzīga silta kompānija un taktilas sajūtas – to manifestē repertuāra jaunums Skauj mani cieši, cieši klāt, vēl viena albuma Atkal mājās pērle. Koncertā aktīvi piedalījās dziedātājs un jaunā Laimas diska vokālais producents Jānis Stībelis. Dažus skaņdarbus viņi izpildīja duetā, taču maģiskajā brīdī, kad Laima dziedāja 1996. gada hitu Ja višla na Pikadilli un dejoja ar mikrofona statīvu, varēja pārliecināties, ka elegantais statīvs bija izteiksmīgāks un cildenāks dīvas partneris nekā Jānis Stībelis. Kad dzied Laima, pārējiem labāk klusēt.