Laiks mūs pakar kā kreklu uz auklas,/ kur to plēš visas pasaules vēji, – mūziklā Kaupēn, mans mīļais! dziedāja Dzejnieks – Zigfrīds Muktupāvels. Laiks, īpaši vēsturiskais un lineārais laiks kā savā netveramībā fascinējoša un baisma kategorija, ir bijis daudzu pēdējā laika latviešu rakstnieku darbu centrā. Tomēr laika ritējuma fiksēšana droši vien visprecīzāk parādās tieši dzīvesstāstā, nogrieznī "no– līdz", kurā redzams, kā paralēli viens otram un neizbēgami savijoties rit viena cilvēka un valsts vai pasaules kopējais laiks. Reizumis no šī neapturamā ritējuma izdodas izķert īsāku vai garāku mirkli, kas tad materializējas ilgstošākā kategorijā, piemēram, grāmatā.
Pateikts galvenais
Literātes un bibliogrāfes Valentīnes Lasmanes vārds lasītājam varētu būt mazāk pazīstams nekā viņas vīra māsas Lidijas Lasmanes-Doroņinas dzīvesgājums. Taču Valentīnes mūžs, kas aizsākās divus gadus pirms neatkarīgās Latvijas valsts dibināšanas un noslēdzās valsts simtgadē, lielāko daļu ritēja citā krastā, kaut līdzīgā gultnē, un savā ziņā tas vienlaikus ir arī vēstījums par Latvijas pirmo gadsimtu. Pirms neilga laika dienasgaismu ieraudzīja Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts Nakts jau nav tikai gulēšanai, kura ideja pieder Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtam un Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijai Dzīvesstāsts, – stāsts, kas galvenokārt izskan pašas Valentīnes balsī.
Ieraugot grāmatu, kuras apjoms tuvojas sešiem simtiem lappušu, šķiet, ka lasīšana vedīsies grūti, taču šis nav tas gadījums – teksts, kaut gan lietišķi vienkāršs un dzīvesstāstam atbilstoši iztiek bez literāriem izskaistinājumiem, plūst viegli un raiti. Jāsaka paldies grāmatas literārās apdares autoram žurnālistam Gaitim Grūtupam, kurš grāmatas pirmo un apjomīgāko daļu grodi saaudis no visdažādākajiem materiāliem – pašas Valentīnes visu mūžu rakstītajām dienasgrāmatām un vēstulēm, kā arī interviju un sarunu materiāliem. Šuvju vietas nav manāmas, tekstā nejūt iestarpinājumus un pārrāvumus – kaut gan gājis caur rūpīga pārrakstītāja rokām, Valentīnes stāsts izskan dzīvi, aizrautīgi un pārliecinoši.
Kad autores mūžs 2018. gadā apraujas un zūd iespēja vēstījumu turpināt pirmajā personā, turpmākais atgādina vairs tikai īsu kopsavilkumu, ko papildina grāmatā minēto vēsturisko personu rādītājs un Latvijas Universitātes mutvārdu vēstures pētnieces Māras Zirnītes pēcvārds. Šī grāmatas daļa ir konspektīva un dokumentāla, savukārt par pirmo daļu gribas teikt – tas ir patiess stāsts. Un tieši pirmajā daļā ir pateikts galvenais.
Mierīga rīcība
Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts uzmanības lokā nonāca ar autores darbošanos Otrā pasaules kara laikā un vispirms ar palīdzību bēgļu laivu organizēšanā, kas cilvēkus no Latvijas pārveda uz Zviedriju, 1944. gadā – arī pašu Valentīni, kura turpmāko mūžu nodzīvoja trimdā, gan laiku pa laikam atgriežoties dzimtenē. Valentīnes stāsta publikācija sāk plašāku projektu, kam dots nosaukums Bezbailīgie un ko iecerēts veidot kā vēstījumu sēriju par tiem, kas kara laikā riskēja ar dzīvību, lai glābtu cilvēkus no dzīves atkārtotas okupācijas jūgā. Tomēr nosaukums Bezbailīgie izraisa pārdomas.
Grāmatas lappusēs mēs izlasām Valentīni kā jaunu, aktīvu, apņēmīgu, tomēr vienlaikus gluži normālu sava laika sievieti, kurai okupācijas un kara laikā ir tikko pāri divdesmit gadiem. Valentīnes darbība vispirms sabiedriskās organizācijās, kā arī tas, ko vēlāk dēvēs par disidentismu, tiek atainota kā mierīga rīcība bez eksaltācijas un patosa pilniem saukļiem. Valentīne bēgļu laivu organizēšanā nokļūst gandrīz kā starp citu, dažādu sakritību rezultātā un rīkojas tā, kā redz un uzskata par nepieciešamu.
Viņas stāstījumam par dramatiskajiem notikumiem cilvēku glābšanā pilnībā trūkst skaļa, uzspēlēta ideoloģiskā fona. Tur nav nākotnes plānošanas un pompozu deklarāciju: ir tikai cilvēks, kas šeit un tagad rīkojas tā, kā liek sirdsapziņa. Tā nav bezbailība vārda tiešajā nozīmē, jo nebūtu godīgi apgalvot, ka jaunā sieviete savos pārdrošajos gājienos neizjūt bailes. Varbūt Bezbailīgie norāda tieši uz to – uz spēju rīkoties saskaņā ar sirdsbalsi un pienākuma apziņu arī tad, kad emocijas stindzina un ir iespējamas arī citas, objektīvi vienkāršākas izvēles: neiesaistīties, neriskēt, domāt vispirms par sevi.
Pēc kara beigām Valentīne iekļaujas trimdas sabiedrībā, ko stāstā attēlo bez liekas romantizēšanas. Grāmata sagrauj idillisko priekšstatu par "viņa krasta" sabiedrību kā saliedētu kopienu pretstatā "šī krasta" ideoloģijas vajātajiem palicējiem: tieši pretēji, cilvēciskā daba steidz sevi demonstrēt it visur, un arī vietējo attiecības ar emigrantiem nebūt nav rožainas. Interesanti atzīmēt, ka Valentīne kļūst par prototipu tēlam padomju ideoloģijas dziedoņa Arvīda Griguļa romānā Kad lietus un vēji sitas logā un vēlāk pēc romāna motīviem uzņemtajā filmā; arī stāstot par šo faktu, autore lietišķi nošķir patiesību no maldiem un necenšas nedz aizkrāsot patiesību, nedz pieņemt izdomājumus.
Varbūt tieši pagājušais, neskaitāmu notikumu, emociju un pārmaiņu piesātinātais laiks, kas iemiesojies stāstītājā, kad lielākā daļa mūža jau aizvadīta, ilūziju nepietušētā apziņa, ka atvēlētais šīszemes posms tuvojas noslēgumam, ļauj paraudzīties uz nodzīvoto tieši šādi – savaldīgi, gaiši, bez asiem spriedumiem un mētāšanās starp galējībām. Mūžs, sākot no agras bērnības Ukrainā un skolas un studiju gadiem neatkarīgajā Latvijā, no okupācijas un kara gadiem līdz trimdai, pastāvīgajiem izdzīvošanas centieniem, tikai nojaušami ieskicētām dziļu jūtu pilnām attiecībām pamazām ir noaudies kā gobelēns, kura kopējais raksts pilnībā saskatāms tikai no laika dotās perspektīvas. Un tas ir devis mieru un līdzsvaru.
Spriedzes punkts
Valentīnes un Lidijas dzīvesstāsts, protams, saskaras – nākamais, ja tā var raksturot biogrāfisku tekstu, sižetiskās spriedzes punkts pēc bēgļu laivām ir Valentīnes vizītes Latvijā jau 60. un 70. gados: apciemojumi, kurus pavada režīma un čekas modrā acs. Taču pat par desmit dienas ilgstošo pratināšanu Stūra mājā Valentīne stāsta ar tikpat rāmu, konstruktīvu pieeju kā par kara gadu nabadzību, slimībām, trimdinieku savstarpējo rīvēšanos un vēlāk – savu aktīvo darbību, lai palīdzētu Lidiju atbrīvot jau no trešā ieslodzījuma. Atmiņas gobelēnā nav mazāk svarīgu pavedienu: ir tikai dzīve un stāsts par to.
Mazliet žēl, ka Valentīnes pašas vēstījums apraujas brīdī, kad pie horizonta jau blāvo atgūtā neatkarība; maz uzzinām par to, kā risinās varones dzīve pēc astoņdesmito gadu beigām, jo pēdējo divdesmit gadu norises grāmatas noslēgumā tikai ieskicētas. Izrādās, ka teju ar sešsimt lappusēm vienam dzīvesstāstam ir bijis par maz.
Grāmatas nedaudz mīklainais nosaukums Nakts jau nav tikai gulēšanai ir viena no pēdējām piezīmēm, ko Valentīne pati ar savu roku pievienojusi visu mūžu rakstītajām dienasgrāmatām. Nav gan: nakts ir atskata laiks, pārdomu laiks, izsvēršanas laiks. Laiks, kad reizēm pavīd gaismas stars, kas tur, kur šķita tikai samudžināti diegi, ļauj ieraudzīt krāšņu gobelēna rakstu. Laiks, kad tas, par ko dzied Dzejnieks, vairs "nestiepjas līdz", jo ir atjaunots un pārradīts. Bijušais un esošais ir savijies vienkop, un tad, kad pienāks pēdējā laiva, tajā iekāpt vairs nebūs bail.