To apliecināja arī 12. janvāra koncerts klausītāju pilnajā Lielajā ģildē. Šogad tas bija sakārtots kompakti un ritēja raiti – tas nav mazsvarīgi, atceroties, cik nogurdinoši garš koncerts izvērtās pērn ar nejēdzīgi ilgām orķestru nomaiņas pauzēm un izmisīgo gumijas stiepšanu intervijās.
Šoreiz koncertam bija virsuzdevums godināt mūsu daudzpusīgā klasiķa Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejas atceri. Tāpēc programmu sāka viņa Dramatiskā uvertīra – vēl Pēterburgas laikos 32 gadu vecumā (1895. gadā) komponētais opuss viņa paša izveidotās Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sniegumā ar tās orķestra diriģēšanas katedras vadītāju Mārtiņu Ozoliņu pie diriģenta pults. Lai arī šis nav komponista pilnbrieda opuss, jaunie mūziķi tajā iedvesa jaunu dzīvību, ar savu aizrautību pārvarot arī paši savu sākumā, īpaši pūtēju spēlē, jūtamo lampu drudzi, kas saprotams, zinot, ka viņiem šī bija debija šādā koncertā Lielajā ģildē.
Uzdevums godināt Jāzepu Vītolu attaisno arī viņa kantātes Ziemeļblāzma un viņa audzēkņa Pētera Barisona kantātes Brīnumzeme iekļaušanu programmā, smaguma centru sliecot vokāli simfoniskajā virzienā. Sevišķi tāpēc, ka solisti Aigara Meri diriģētā Latvijas Nacionālās operas orķestra un kora priekšā bija pasaulē atzītais basbaritons Egils Siliņš un operas jaunā zvaigzne Liene Kinča. Brīnumzemes siltais un sirsnīgais, apgarotais muzikālais lasījums patiešām veda gaišā, saules apstarotā brīnumu pasaulē – bērnības zemē, kas tiklab varētu būt arī ideālā Latvija. Ziemeļblāzma, cerams, vēl tiks atkārtota mecenāta Augusta Dombrovska izlolotā, viņa acu priekšā nodedzinātā, vēlreiz no jauna uzceltā un tagad atjaunotā Vecmīlgrāvja tautas nama Ziemeļblāzma atklāšanā.
Īstā, spilgtā, šodienīgā ziemeļblāzmas un visa koncerta atklāsme bija Ērika Ešenvalda Ceturtais Liepājas koncerts Arktikas nakts vīzijas klarnetei, orķestrim un elektronikai. Lai gan sacerēts tikai pērn un līdz šim piedzīvojis tikai divus atskaņojumus – Liepājā un festivālā Arēna Rīgā –, tas Liepājas simfoniskā orķestra, klarnetista Inta Dāldera un diriģenta Atvara Lakstīgalas meistarsniegumā jau īsā laikā kļuvis par pārbaudītu vērtību, kas apbur ar izdomas bagātu un kinematogrāfiski ainavisku sonoriku, ar ekstātiskām kulminācijām un ar mūzikas vēstījumu, kurā dievišķi noslēpumainā un reālā zemes pasaule visu laiku ir blakus.
Tas, kā šajā programmā pietrūka, bija pats simfoniskās mūzikas mugurkauls – simfonija vai citādi nosaukts īsti simfonisks opuss, kas ļautu simfoniskajam orķestrim izpausties visā krāšņumā. Diemžēl šo nišu nekādi neieņēma īpaši pasūtītais un gaidītais pirmatskaņojums – Valta Pūces Solitas obojai un simfoniskajam orķestrim. Muzikāli simpātisks, ar savu domu un dažu svaigu ideju, piemēram, obojas solo un orķestra dialogs 4. daļā, tikai – galīgi «par mazu» orķestrim, tas drīzāk lika atcerēties solista Normunda Šnē un komponista kādreizējo sadarbību ansamblī Marana, tikai bez vokālās krāsas. Vienkāršajai, pat primitīvajai partitūrai pietiktu ar dažiem mūziķiem, bet te nelietderīgi šķērdēti Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un jaunā diriģēšanas talanta Valda Butāna resursi. Kas par daudz, tas par skādi