Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Latvijas Leļļu teātra izrādes Kazanova recenzija. Finita la festival

Latvijas Leļļu teātrī režisora Ģirta Šoļa iestudētā izrāde Kazanova atgādina XXI gadsimta komiksu par viduslaiku tēmām

Raksta nosaukumā lietota nepareiza (visticamāk) itāļu valoda, jo raksta autore to (itāļu valodu) neprot. Tāpat kā to (valodu) neprot (visticamāk) Leļļu teātra izrādes Kazanova radošā komanda. Un tomēr vārdi, ko lieto izrādes varoņi, ir itāliski jeb, precīzāk sakot, tas ir gramatiski apšaubāms itāļu-angļu-latviešu valodas frāžu kokteilis, bet tik un tā visi to saprot. Bambino Džakomo izaudzina nonna, kura iepriecina sevi ar prosecco, pie slimā bambino izsauc dottori. Un tad Džakomo izaug liels, un sancti pātari vietā izvēlas piču paču ar daiļo Betīnu. Un tālāk viens vienīgs amore, līdz kamēr… amore no more.

Trešais piegājiens

Finita la festival ir nevarīgs mēģinājums vārsmot līdzi izrādes valodai, bet faktiski tas nozīmē apmēram to, ka ballīte ir beigusies. Jo tagad jau pavisam noteikti ir zināms, ka šis ir pēdējais Ģirta Šoļa režijas darbs Leļļu teātra galvenā režisora statusā. Cerams, ne pēdējais šajā teātrī vispār. Paradoksālā kārtā tas ir tieši Kazanova – izrāde, kura jau divreiz desmit gadu laikā palikusi pusceļā.

2009. gadā Kazanova bija Leļļu teātra publiski zināmajos plānos ceturtais projekts Krievijas režisora Aleksandra Mindļina Rīgas marionešu izrāžu ciklā ar pirmo reizi Latvijas Leļļu teātra darbnīcās veidotām lellēm. Diemžēl līdz izrādei nenonācis, režisors no Latvijas aizbrauca, tikai gatavās lelles pēc pāris gadiem tika šur tur parādītas izstādēs. Savukārt tieši pirms diviem gadiem Kazanovas pirmizrādei Leļļu teātrī bija jānotiek Ģirta Šoļa kursa biedra Andra Kalnozola režijā, bet atkal dažādu iemeslu dēļ līdz finišam tikt neizdevās.

Ar trešo piegājienu un jaunām lellēm Kazanova beidzot tiek spēlēts, un daudzējādā ziņā tas ir tipisks Ģirta Šoļa darbs. Gan intonatīvi, gan estētiski. Tas ir ironisks un melns un ierēc par visu. Par reliģiskiem un morāliem svētumiem. Par dzimumu stereotipiem. Par romantiskām klišejām. Galvenais varonis Kazanova ir burtiskā nozīmē sieviešu izlolots zelta puisēns. Izrāde sākas ar vieglprātīgās māmiņas Džanetas dzemdībām, kura tādā kā komiskā špagatā izšauj mazo Džakomo un tūliņ pēc tam to pamet vecmāmiņas gādībā. Tālāk jau diženā Kazanovas ceļš cauri astoņu mīlošu sieviešu klēpim pretī kapam ir tikai tehnikas jautājums.

Četri aktieri – Dana Avotiņa-Lāce, Baiba Vanaga, Anrijs Sirmais (arī Miķelis Žideļūns) un Rihards Zelezņevs (arī Pēteris Galviņš) – darbojas gan dzīvajā plānā zem maskām, gan vada lelles. Maskas un arī režisora veidotais scenārijs ar minimāliem dialogiem strādā stilizēti atvieglinātā delartiskās komēdijas manierē, jo dažām maskām ir tikai funkcijas nozīme (melnā ģērbies aktieris zaudē individualitāti melnā skatuvē), bet citas nosaka visu tēlu. Piemēram, ar fallisku degunu apveltītais Amora vadītājs droši vien ir Arlekīna radinieks, bet greznais putna knābis ir klasiskā itāļu Doktora pazīšanas zīme.

Graciozas būtnes

Mākslinieču Veltas Emīlijas Platupes un Vitas Radziņas radīto leļļu vizuālā stilistika nupat jau ir labi pazīstama – nelielas, dārgakmeņiem rotātas un izteiksmīgām sejām apveltītas, neparastas būtnes, kuras graciozi lidinās aktieru rokās un Ingas Krasovskas horeogrāfijā. Kazanovas kontekstā gribas atcerēties Ģirta Šoļa un Veltas Emīlijas Platupes sadarbību skumji ironiskajā Pasakā par Veco nāvi (Ģertrūdes ielas teātris, 2015), kurā Nāve bija miniatūra, eleganta veca dāma dzeltenā platmalē un kažokādā un par viņas darba turpinātāju bija jākļūst kuslajam Putna bērnam. Arī Kazanova ir tāds Putna bērns, kurš ir varens tik ilgi, kamēr viņam palīdz priecīgi rozā spārnus plivinošs Amors.

Vispār jau uz skatuves tas nav nekāds Amors, bet nekaunīgs, jaudā un apjomā pieaugošs falls, kurš, atdalījies no saimnieka, dara, ko un kā grib. Un ir ļoti smieklīgs. Uztūnēts ar mūslaiku popkultūras mākslīgo glamūru vizuālās detaļās (Kazanovas mīļāko sejās, ja grib, var saskatīt īsto dīvu, piemēram, Merilinas Monro un Helēnas Bonemas-Kārteres vaibstus) un ironiskiem citātiem Mikus Frišfelda skaņu celiņā, leļļu Kazanova atgādina XXI gadsimta komiksu par viduslaiku tēmām.

Interesanti, ka jau sesto gadu Daugavpils teātra repertuārā turas Kazanova. Henrieta. Venēcija – ironijas neskarta kustību izrāde ar muskuļotiem puskailiem dejotājiem, balti un sarkani tērptām dejotājām un vērienīgiem inscenējuma efektiem, piemēram, ūdeni un uguni. Uz šāda spēka un ekstāzes fona Ģirta Šoļa Kazanova tiešām ir tikai tāds bambino. Huligānisks, asprātīgs nieciņš, kurš nenoliedzami varētu būt dziļāks, garāks un daudznozīmīgāks. Bet arī tāds, kāds tas ir, tas apliecina viduslaiku karnevāla un masku komēdijas teatrālās dabas dzīvelīgumu šodien. Tas aizkustina ar dabisko, nesakonstruēto uzmanību pret mazajām, trauslajām, elegantajām aktrisēm marionetēm.

Garām palaista iespēja

Leļļu teātra vārds šajā pavasarī ir daudzu teātra cilvēku un ieinteresētu skatītāju mutē, jo Latvijas Kultūras akadēmiju jūnijā absolvēs īpaši leļļu mākslā sagatavots aktieru kurss. Trīspadsmit daudzpusīgi izglītotu, domājošu, apdāvinātu un pievilcīgu jaunu cilvēku, kuri visi kopā (gan ar, gan bez lellēm) jau likuši sevi pamanīt pašu radītos un dažādos festivālos spēlētos darbos, diplomdarbu ansambļa izrādēs Izzūdošā nākotne, Dzīvnieku ferma un Medības, pa vienam atzīmējušies Nacionālā teātra iestudējumā Pūt, vējiņi!, JRT Jaunības putnā ar saldo balsi, Daugavpils Kliedzējos, Dirty Deal Teatro uzvedumā Pelmeņi un cigaretes… Un tikai pavisam, pavisam mazliet Leļļu teātrī – Rihards Zelezņevs ir divdomīgais, sārtais Amors Kazanovā un Rūdolfs Apse – Vilks tikko pirmizrādītajās Vecmāmiņas pasakās.

Lai kā izvērtīsies šī kursa tālākais liktenis, jau tagad ir skaidrs, ka Leļļu teātris jau otro reizi šajā gadsimtā ir palaidis garām iespēju piedzimt no jauna. Jā, naudas trupas paplašināšanai nav; jā, Kultūras ministrija nedod; jā, galvenais režisors ar direktoru acīmredzami nesapratās, un sava atbildība par to ir jāuzņemas abiem, bet, piedodiet par banalitāti, visas labās lietas pirmām kārtām sākas ar ideju. Un tad jau bieži rodas arī iespējas.

Tāpēc visbūtiskākais jautājums šobrīd, vai Leļļu teātris kā institūcija arī bez galvenā režisora un, iespējams, arī bez jauniem aktieriem nākamajās sezonās turpinās vismaz meklēt ceļus jaunu formu un jaunas auditorijas piesaistei. Kazanova ir mēģinājums iet šādus jaunus ceļus.

Kopš pirmizrādes februāra vidū par šo izrādi cienījamos medijos publicētas vismaz trīs ļoti atzinīgas recenzijas, ko parasti teātru mārketings izķer kā karstus pīrādziņus, jo vismaz uz daļu domīgas publikas tas var iedarboties pozitīvi. Bet Leļļu teātra mājaslapā pie izrādes Kazanova apraksta sadaļā Publikācijas atrodams uzraksts "Publikāciju pašlaik nav". Pieņemsim, ka tā ir tikai nejaušība.

Top komentāri

pagāns
p
Kāpēc neviens žurnālists neuztaisa interviju ar teātra direktoru? Lai redz visu intelekta "spozmi"! Un KM jau ar kā "beigta zivs".. cik reizes ar šo vadības "zvaigzni" līgumu ir pagarinājusi... Nez kā KM ir veikusi viņa darba izvērtējumu pirms katra pagarinājuma? Bet kurš tad šito raks?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja