Pērnruden, apspriežot tobrīd vēl tikko iesākto Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sezonu, dzirdēju arī skeptiskas žēlabas, ka pēc Latvijas simtgades kultūras piedāvājuma gan vairs nebūs nekā ievērības cienīga. Taču, piedzīvojot šā gada mūzikas notikumus, iespaids ir gluži pretējs. Pirmkārt, orķestris dažādu diriģentu – sava mākslinieciskā vadītāja Andra Pogas, Ģintara Rinkeviča, Vasilija Sinaiska, Aināra Rubiķa, Modesta Pitrena un Jāņa Liepiņa – vadītajās koncertprogrammās ir apliecinājis, ka patlaban ir lieliskā formā.
Otrkārt, LNSO saviem māksliniekiem un klausītājiem ir piedāvājis tikšanās gan ar spilgtiem, iedvesmojošiem Latvijas mūziķiem, gan lieliskiem viessolistiem, un paši vien esam vainīgi, ja pirms tam par dažu no viņiem gluži vienkārši nezinājām. Šajā kontekstā tikai atgādināšu, cik pēkšņa un satriecoša atklāsme izrādījās 34 gadus vecās, visā pasaulē gaidītās nīderlandiešu vijolnieces Simones Lamsmā viesošanās pašā gada sākumā, liekot no pilnīgi jauna, ļoti kaismīga personiskā skatpunkta ieraudzīt Johannesa Brāmsa hrestomātisko Vijoļkoncertu. Drosmīgā interpretācijas pieeja un pašas vijolnieces vizuāli efektīgais skatuves tēls atmiņā neuzpeld nejauši. Neatvairāmais mākslinieciskais iespaids sasaucas ar tikko pagājušajā piektdienā, 12. aprīlī, turpat Lielajā ģildē piedzīvoto, satriecoši spilgto mūsu pašu vijolnieces Kristīnes Balanas uzstāšanos kopā ar LNSO un diriģentu Jāni Liepiņu.
Augstākās klases dīva
Kristīne Balanas pie LNSO šosezon atgriezās jau otro reizi (decembra vidū viņu dzirdējām Fēliksa Mendelszona Vijoļkoncerta izpildījumā). Šoreiz mūs gaidīja īsts pārsteigums – Kristīne Balanas cēla priekšā līdz šim šeit nedzirdēto austriešu komponista Ēriha Volfganga Korngolda Vijoļkoncertu. Šis melodiski saldskaistais un spoži virtuozais opuss ir tapis, komponistam dzīvojot ASV, kur viņš sacerēja mūziku Holivudas filmām. Nepievēršot uzmanību tā laika (1937–1945) mūzikas modernismam, viņš Vijoļkoncerta brīnumskaistās melodijas balstījis savas kinomūzikas tēmās.
Kristīne Balanas šajā mūzikā staroja kā īsta pasaules vijoļzvaigzne un visaugstākās klases kinodīva, valdzinot ar ļoti īpašu, apburošu, kupli piesātinātu vijoles toni un skaņdarba būtībai ļoti atbilstošu vizuālo tēlu – mirdzoši zeltītā, efektīva piegriezuma vakartērpā, ar asimetrisku, viļņainu frizūru trīsdesmito gadu stilā. Zvaigznes starojums bija itin visā. Nav šaubu, ka jau pašlaik pasaulē plaši pieprasītā talantīgā latviešu vijolniece būs viena no XXI gadsimta vijoļmākslas spilgtākajām personībām.
Diriģents meklētājs
Jānis Liepiņš ir diriģents meklētājs, un šis apgalvojums pirmām kārtām attiecas uz svaiga, nenodeldēta mūzikas repertuāra meklējumiem. Jaunākais viņa atradums – amerikāņu agrīnā modernista Čārlza Aivsa konceptuālā miniatūra Neatbildētais jautājums izskan kā intriģējoša un vienlaikus izsmalcināti muzikāla saruna starp gluži vai sfēriskā harmonijā peldošu mūžīgo harmoniju stīgu instrumentos (kas skan no foajē pa atvērtām durvīm), uzstājīgi disonējošu trompetes solo (ko Jānis Porietis spēlē kaut kur aizskatuvē) un šīs "diskusijas" apmulsinātu, uz skatuves visu acu priekšā novietoto koka pūšaminstrumentu mēģinājumiem atbildēt. Šī darba – būtībā instrumentālā teātra opusa – izvēle apliecina arī Jāņa Liepiņa teātra mākslinieka sūtību, tikai šoreiz atklātu mazformātā.
Būtisks atradums, vismaz mūsu mūzikas apritē, ir arī pazīstamā franču romantiķa Sezāra Franka Simfonija re minorā, kuru uz Latvijas mūzikas skatuves līdz šim nebiju dzirdējusi. Ar romantiski krāšņo, emocionāli un instrumentāli bagātīgo simfonisko opusu, kurā uzrunā gan bangojoši spēcīgi orķestra tutti krāsu triepieni, gan izteiksmīgi instrumentu solo, diriģents tika galā pārliecinoši, mērķtiecīgi savaldot orķestra masu un izceļot smalkumus. Simfonijas vēstījums bija ļoti temperamentīgs, ļoti dzīvs, arī juteklisks.
Marta virsotnes
Kristīnes Balanas un Jāņa Liepiņa satikšanās 12. aprīļa programmā nāca kā devītais vilnis galvaspilsētas pavasara simfoniskajā apritē, kur martā vien cits citam Lielajā ģildē sekoja trīs izcili simfoniskās mūzikas notikumi. Vispirms – vērienīgs un emocionāli galēji piepildīts Riharda Vāgnera operas Tristans un Izolde 2. cēliena un Izoldes mīlasnāves vēstījums 1. martā – Andra Pogas senlolota sapņa īstenojums, kuru Irēnes Teorinas, Martinas Dikes, Korbija Velča un mūsu Egila Siliņa spēkpilnās balsis un emocionālā koncentrācija kopā ar jūtu virmojumu orķestrī uznesa jau gluži ekstātiskā virsotnē un īsti vāgneriski lēninātā laikritē.
Ainārs Rubiķis, kurš pašlaik sevi apliecina Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja amatā, 15. martā pie LNSO un Valsts akadēmiskā kora Latvija diriģenta pults kopā ar mūsu Operas solistēm Jolantu Strikaiti, Lauru Grecku, kā arī aktrisi Rēziju Kalniņu un Orestu Silabriedi kā stāstniekiem piedāvāja dzīvu un krāšņi tēlainu, īsti romantisku, vizuālo iztēli rosinošu Fēliksa Mendelszona-Bartoldi teātra mūzikas svītas Sapnis vasaras naktī izspēli. Fejām, laumām, par ēzeli noburtajam amatniekam un citiem Šekspīra komēdijas tēliem te pilnīgi pietiek ar mūziku! rkārtēji spēcīgi satricināja skaudri eksistenciālais, kontrastaini izgaismotais un patiesi izdzīvotais Artūra Onegēra pēckara opusa – Trešās (Liturģiskās) simfonijas – lasījums.
Neaizmirstami krāsainu un niansētu kamermūzikas baudījumu simfoniskā ielokā sniedza Vīnes klasiķa Ludviga van Bēthovena Trīskāršā koncerta (Do mažorā, op. 56) lasījums Modesta Pitrena diriģētajā 29. marta vakarā, kurā Trio Palladio – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš – saviļņoja ar tik niansētu, dabisku un dzīvu ansambļa dombiedrību, kas ļāva simfonismam saplūst ar kamermūzikas visdziļāko būtību. Pavasaris dabā vēl kavējas, toties LNSO koncertprogrammās tas jau ir uzplaucis.
Inese
nozhelojami