Kāpēc turēt sveci zem pūra jeb marinēt jau gatavas dziesmas, pirms to sakrājies tik daudz, lai pietiktu pilna apjoma albumam? Daudzi mūziķi pasaulē laiku pa laikam izdod minialbumus, kuru garums nepārsniedz divdesmit minūšu, un tas pat šķiet simpātiskāks formāts, jo dziesmu nav par daudz, lai tās paspētu nogurdināt, dažreiz pat rodas mazuma piegarša, tāpēc uzreiz gribas klausīties vēlreiz. Vinila plates formāts minialbumiem ir īpaši pateicīgs, jo mazāks dziesmu skaits ļauj pa divpadsmit collu diametra ripuļa spēlējamo virsmu izplesties ar dziļākiem celiņiem, un tās skan jaudīgāk, ja katrā pusē ir pa divām dziesmām.
1994. gadā Prāta vētra kā savu otro izdevumu laida klajā minialbumu Vietu nav ar piecām dziesmām angļu valodā (un vēl vienā kompozīcijā atskan tikai signāls) tolaik vēl mūsu pusē jaunajā un retajā kompaktdiska formātā, bet turpmākajos nu jau gandrīz trīsdesmit gados izdevusi tikai albumus vismaz ar desmit dziesmām. Tāpēc gadījums ar nupat izlaisto minialbumu Pagalmi, kurā ir vien četras dziesmas, uzskatāms par īpašu. Gan jau tur ir arī kāda biznesa stratēģija – pēdējā albuma Gads bez kalendāra turneja notika pērn, un pirms tās pagarinājuma šogad 22. jūlijā Liepājā prasījās pēc kaut kā svaiga.
Jāizsaka pateicība grupas Baložu pilni pagalmi vārdā par bezmaksas reklāmu šai turku autoru dzejas krājuma vārdā nosauktajai latviešu grupai, jo uz vāciņa ir gan pagalmi, gan baloži, bet tie nebūt nav vienīgie muzikālie laikabiedri, kas tiek piesaukti: "Skatās ikdienišķi astronauts instrumentu kastē./Turas poētiskie dzejnieki satelītam astē/Pilni pagalmi ar baložiem. Laika suns tos vēro/Jauns mēness ir uzlēcis, pastnieks ceļu vēro..." – dzied Renārs Kaupers minialbuma tituldziesmā, kuru ievadošās kāpjošās sintezatoru notis atgādina par grupas The Strokes dziesmu One Way Trigger no 2013. gada albuma Comedown Machine, kad par šo grupu sen jau bija skaidrs, ka neko labāku par savu debijas albumu Is This It (2001) tā vairs neierakstīs.
Līdzīgā statusā ir daudzas grupas, kuru sākums bijis spožs, un Prāta vētra ir viena no tām – katrs jaunais ieraksts ir kā atgādinājums, ka mūziķi joprojām spējīgi kaut ko radīt, lai iepriecinātu savus cienītājus, kuriem Renāra vienmēr pozitīvais balss tembrs liek noticēt, ka labais reiz uzvarēs visu pasaules ļaunumu. Prāta vētras rokrakstam atbilstošu melodiju virpināšana grupai joprojām izdodas, un, ja arī šķiet, ka vairs ne tik labi kā agrāk, tas ir tikai laika jautājums, lai arī šīs pieliptu, jo radiostacijas gan jau spēlēs, tāpat straumētas tās tiks, līdz telefoni un datori sāks kūpēt. Šādi tā popmūzika rodas.
Kā jau Prāta vētras izdevumos ierasts, lokomotīve ir pirmā dziesma, kas bez īpašas piepūles velk līdzi nākamās, bet pēdējo, kuras pamatā – šim ansamblim neraksturīgi – ir Māras Zālītes dzejolis Pasta balodīts, gribētos pat uzskatīt par vērtīgāko dziesmu, kas mūziķiem radusies vismaz pēdējos desmit gados. Varbūt šāds piegājiens – rakstīt melodiju gatavai dzejai – ir sen pieaugušas grupas labākā metode, kā sacerēt dziesmas, kad pašu dzīvē atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem šķiet jau atrastas un ne divritenis, ne balodis vairs nav no jauna jāizgudro un jāpalaiž pasaulē.