Vienlaikus konkurē viss, kas iepriekš jau vairākkārt ticis pārcelts kā nesasniedzams apvārsnis. Visi steidzas dzīvot: gan puķes nozied vienā mirklī, gan koncerti un festivāli kraujas cits citam virsū, strauji mainot programmas un sajaucot kultūras gadalaiku kalendāru.
Gluži kā pērnruden, kad līdztekus Rudens kamermūzikas festivālam vēlīni uzplauka arī Pētera Vaska mūzikas aprīlis, pagājušās nedēļas nogalē Liepājā beidzot sācies Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls, kuram vajadzēja notikt jau agrā pavasarī, savukārt galvaspilsētā turpinās ikgadējais Rīgas festivāls, kurš parasti beidzas pirms Jāņiem. Paspēt var tikai uz dažiem no uzmanības vērtajiem koncertiem. Sāpošu sirdi atstājot vismaz tikpat daudz notikumu aiz borta, dodos uz koncertiem piecus vakarus pēc kārtas. Sāku ar diviem Senās mūzikas festivāla koncertiem Rīgā – 30. jūnijā Sv. Pētera baznīcā Latvijas Radio koris muzicēja kopā ar igauņu kanneles izpildītāju Annu Līsu Elleri, savukārt 1. jūlijā Mazajā ģildē soprāns Elīna Šimkus uzstājās ar diriģenta un klavesīnista Māra Kupča vadīto baroka mūzikas orķestri Collegium Musicum Rīga. Stilu kontrastam – globālās mūzikas grupa Bokante ar etnisko kultūras sakņu daudzveidību enerģiskā un virtuozām improvizācijām krāšņā mūsdienu džezrokā 2. jūlijā VEF Kultūras pilī (ierastajā festivāla Rīgas ritmi galveno koncertu vietā Kongresu namā pašlaik darbojas vakcinēšanas centrs).
Vasaras koncertu sezonu Mazajā Mežotnes pilī 3. jūlijā sāka jauno latviešu mūziķu trio Fabel, kuram nav šķērslis, ka tā dalībnieki dzīvo Vācijā, Beļģijā un pat ar vienu kāju Rīgā, bet ar otru – Bāzelē Šveicē. Visbeidzot – tā arī nenotikušo Latvijas Nacionālās operas un baleta sezonu vainago galā koncerts ar pasaulslavenā poļu tenora Pjotra Bečalas un jaunā Gvatemalas soprāna Adrianas Gonsalesas piedalīšanos. Ļoti gribētos šai notikumu izlasei piepulcēt vismaz vēl lietuviešu operzvaigznes Vidas Miknevičūtes uzstāšanos Liepājas zvaigžņu festivālā, bet… te nu jāatsaucas uz situācijas aprakstu pašā sākumā.
Paradīze zemes virsū
Latvijas Radio koris un pašreizējais Zviedrijas Radio kora mākslinieciskais vadītājs, izsmalcinātas korskaņas meistars Kaspars Putniņš, garantē visaugstāko kvalitāti gan senās, gan visjaunākās mūzikas interpretācijās. Šoreiz renesanses meistaru Orlando di Laso un Džovanni Pjerluidži da Palestrīnas sakrālo skaņdarbu lasījumus papildināja negaidīts un ļoti īpašs akcents – igauņu kanneles mūziķe Anna Līsa Ellere. Viņu latviešu diriģents sev atklājis, strādādams Igaunijā: Kaspars Putniņš klausījies kaimiņvalsts radio Klasika, un viņu pārsteidzis neparastais kanneles skanējums senās mūzikas ansamblī.
Koncerta programmai Kaspars Putniņš izvēlējies Palestrīnas un Laso motetes ar Zālamana Augstās dziesmas tekstiem. Vijīgais kora balsu un ziemeļnieciski dzidrais kanneles skanējums, ko dažreiz varēja baudīt arī neuzbāzīgās šī instrumenta solo improvizācijās, Sv. Pētera baznīcas akustikā uzbūra muzikālo paradīzi zemes virsū. Brīžos, kad Anna Līsa Ellere skāra stīgas ar vālītēm, kannele atbildēja ar maigu kamenes dūkoņu uz netveramās robežas starp skaņu un klusumu. Ne slaveno polifonijas lielmeistaru kontrapunktu sarežģītība, ne par motetēm veidoto variāciju ornamentu virtuozitātes demonstrēšana šajā programmā nebija pašmērķis. Mūzika veidoja vienotu telpu, kurā mums ļauts uzelpot un nodoties meditatīvai pārdomu noskaņai, atbrīvojoties no dienišķā smaguma un fragmentētības.
Šī veldzējošā noskaņa savā koncentrācijā sasniedza virsotni brīdī, kad koris, kanneles skaņu apmirdzēts, vokalizē bez vārdiem, un nācās satrūkties ik reizi, kad publika pārtrauca programmas plūdumu ar labi domātajiem aplausiem.
Baroka balss
Soprāna Elīnas Šimkus, baroka orķestra Collegium Musicum Riga un diriģenta Māra Kupča izpildījumā Mazajā ģildē skanēja līdz šim Latvijā vēl nedzirdēti Johana Kristiāna Baha, Johana Ādolfa Hases un Franča Ādama Feihtnera skaņdarbi. Visbeidzot arī Mocarts, kura neredzamā klātbūtne bija viegli nojaušama savu laikabiedru koncerta repertuāra varoņu mūzikas intonācijās un faktūrās. Izvēršot koncertu apjomīgāku, tajā loģiski iederētos arī Georga Frīdriha Hendeļa mūzikas krāšņums.
Elīna Šimkus lieliski pārvalda un precīzi izceļ baroka stila artikulācijas nianses un ir rūpīgi izkopusi specifisko vokālo tehniku, kam ir pa spēkam baroka mūzikas virtuozās instrumentālā tipa figurācijas. Bet tas vēl nav viss. Dziedātāja iet sava senās mūzikas maģistrantūras mentora Māra Kupča pēdās, jo arī viņu interesē mūzikas kultūras konteksti un vēstures saikne, kas ļauj izprast dziļākas likumsakarības, nemaz nerunājot par mūzikas tēlainību un emocionālo saturu.
Konkrētajā programmā pārstāvēto komponistu profesionālā radniecība sniedzas līdz baroka lielmeistaram Johanam Sebastiānam Baham, kurš, savā zemes dzīvē vēl nebūdams lielais Bahs, bija pavisam parasts mūziķis, Johana Ādolfa Hases un savu dēlu skolotājs. Vācijas mūziķu – Hases un Johana Kristiāna Baha (t. s. Londonas Baha) – mūzikas stila un tā avotu izpratnē ir svarīgi zināt, ka viņu karjera uzplauka nevis dzimtenē, bet Itālijā un Anglijā. Var sajust, ka Elīna Šimkus to visu ņem vērā, spilgti un nešaubīgi atklājot seno operu āriju varoņu emocionālo stāvokli. Klausītāju tas pārliecina, pat ja viņš nezina operas saturu.
Mūzika kā kino
Trio Fabel dalībnieki – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klarnetiste (grupas koncertmeistara vietniece) Anna Gāgane, Vācijā dzīvojošā pianiste Linda Leine un Briseles filharmonijas orķestra čellu grupas koncertmeistars Kristaps Bergs – ir jauni, bet jau starptautiski novērtēti mūziķi. Gluži loģisku interesi par jau aprobētu Eiropas kamermūzikas repertuāru viņi apvieno ar misiju rosināt latviešu komponistu jaundarbu tapšanu, lai atskaņotu tos arī ārpus Latvijas. Tālab pat ir iesākts speciāls projekts, kurā dažādos koncertos gaidāmi pieci pirmatskaņojumi. Pirmais no tiem – Georga Pelēča Liriskais triptihs – izskanēja programmā Kino atspulgi Mazajā Mežotnes pilī. Tas nav nejauši, jo šī ir vieta, kurā jaunu opusu pirmatskaņojumi vienmēr ir ļoti gaidīti.
Georga Pelēča jaundarbam, šķiet, pat ir ļoti konkrēts pedagoģisks mērķis – iepazīstināt citzemju klausītājus ar latviešu tautasdziesmām. Tāpēc tās – Tumša nakte, zaļa zāle, Zaļa tautu miežu rija, Pūt, vējiņ(i) – citētas visvienkāršākajā uzskatāmajā veidā, vēlāk radot variācijas, taču tās nesamudžinot. Mūziķiem brīžiem ir arī jādzied. Lai gan jādzied tikpat dabiski un nepretenciozi kā savā nodabā mājās, instrumentālās mūzikas izpildītājiem šis ir grūts un neierasts uzdevums, kas rada stresu. Kaut arī triptihs tapis mīlestībā pret latviešu tautasdziesmu, tas nesniedzas Georga Pelēča kamerdaiļrades virsotnē. Nepārspējams ir turpat Mežotnē agrāk pirmatskaņotais vokālais cikls Ne gudrība, ne dusmas nenāk prātā ar Knuta Skujenieka dzeju. Tas uzrunāja līdz dvēseles dziļumiem un pelnīti ir ticis novērtēts arī ar Lielo mūzikas balvu (2018).
Savukārt par saviļņojošāko brīdi trio Fabel programmā kļuva Pētera Vaska Vakara mūzika autorpārlikumā čellam un klavierēm. Gan šajā versijā, gan nesen šo pašu darbu atskaņojot ar ērģelēm Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, Kristaps Bergs pārliecināja, cik patiesi uz viņa čella skan Pētera Vaska mūzikas smeldzīgā balss. Izbaudīt visa ansambļa dzīvo un spilgti tēlaino saspēli kinomūzikas meistara Nino Rotas Trio traucēja tam speciāli radītā un vienlaikus uz ekrāna priekšplānā demonstrētā videomāksla, ko pārtraucu skatīties, kad ūdens pilnā akvārijā sastāvdaļās tika sadalīts hamburgers.
Pārliecinoši un gaumīgi
Galā koncerts Operas zvaigžņu vasara, kura programma lepojās ar pasaules zvaigznes poļu tenora Pjotra Bečalas un 2019. gada konkursa Operalia uzvarētājas jaunā Gvatemalas soprāna Adrianas Gonsalesas viesošanos, priecēja salīdzinoši nelielu publiku, kas tika izvietota uz skatuves uzbūvētā amfiteātrī, un bija vienīgais Latvijas Nacionālās operas un baleta šā gada notikums klātienē. Atšķirībā no Latvijas Nacionālā baleta operas trupai diemžēl pat neizdevās parādīt nevienu pirmizrādi. Par Džuzepes Verdi operu Simons Bokanegra, kura publikai tiks parādīta nākamās sezonas sākumā, koncertā atgādināja LNO solistu Tatjanas Trenoginas un Mihaila Čuļpajeva izpildītais duets.
Koncerta solisti – tenors Pjotrs Bečala, soprāni Adriana Gonsalesa un Tatjana Trenogina, tenors Mihails Čuļpajevs un basbaritons Egils Siliņš – dziedāja dažādās vietās operteātra zālē: gan no skatuves, gan no beletāžas, kur atradās arī koris, gan no balkonu augstumiem, kur savulaik mājoja Bendžamina Britena operas Skrūves pagrieziens iestudējuma rēgi. Spēlējot skatītāju zālē, Mārtiņa Ozoliņa diriģētais orķestris skanēja pat niansētāk nekā orķestra bedrē vai uz skatuves, no kurienes tā skaņa aizplūstu šņorbēniņos.
Vakara personība Pjotrs Bečala valdzināja ar balss skaisto tembru un līdzeno plūdumu, kā arī dedzību, intonatīvo precizitāti un vokālo meistarību, kas ļauj dabiski, bez piepūles un forsēšanas izdziedāt augšējās notis. Ir patīkami, ka viņam tas nav manierīgs pašapliecināšanās "tenoru sports". Pjotra Bečalas traģisko varoņu – revolūcijas dzejnieka Šenjē (Umberto Džordāno operā Andrē Šenjē), Hosē (slavenajā Zieda ārijā, kā arī duetā ar Egila Siliņa atveidoto konkurentu Eskamiljo no Žorža Bizē likteņdrāmas Karmena), Kavaradosi (mākslinieks Džakomo Pučīni operā Toska, kurš, austot nāvessoda dienai, tik alkaini grib dzīvot) – vēstījums koncertā uzrunāja ar emocionālu patiesumu un kaismi bez teatrāliem pārspīlējumiem. Pārliecinoši. Spēcīgi. Gaumīgi.
Soprāns Adriana Gonsalesa pagaidām vēl nav tāda vēriena operdīva. Viņas stiprā puse (vismaz konkrētā koncerta kontekstā) bija maigās, mīlestības apgarotās un vienlaikus garā spēcīgās Džakomo Pučīni operu varones – Liu Turandotā, Čo-Čo-sana Madama Butterfly. Savukārt Šarla Guno Džuljetas valsī pietrūka viegluma un graciozitātes, virtuozajām vokālajām pasāžām – pērļainuma un rotaļības šarma. Galā koncerta programmā arī ļoti pietrūka abu tā galveno viesmākslinieku dueta.
Pārliecinoša bija Tatjana Trenogina – patiesi vērtīgs ieguvums LNO trupai. Vieglprātīgā dzīves baudītāja hercoga dziesmiņu (Verdi Rigoleto) efektīgi pasniedza Mihails Čuļpajevs. Lieliskā formā ir Egils Siliņš – gan kā iekšēji pretrunīgais Žerārs (Andrē Šenjē), gan ļaunuma un iekāres pārņemtais Skarpija (Toska), gan par savu varu nešaubīgais Raimondo Gaetāno Doniceti Lučijā di Lammermūrā, kuras septetā koncerta finālā solistiem piepulcējās arī mecosoprāns Ilona Bagele un baritons Rinalds Kandalincevs.