Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -3 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

LNSO sezonas atklāšanas koncerta recenzija. Meistara dimensija

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris sezonas atklāšanas koncertā līdz sirds dziļumiem saviļņo, muzicējot ar maestro Vladimiru Fedosejevu un basbaritonu Egilu Siliņu

Reti, toties neatkārtojami skaistumā un iespaida spēkā ir notikumi, kas dzīvē atnāk kā svētīgs brīnums. Tieši šādu svētīgu notikumu sev un klausītājiem uzdāvināja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertsezonas atklāšanas vakars 27. septembrī ar pasaulslaveno maestro, Krievijas diriģēšanas skolas lielmeistaru Vladimiru Fedosejevu pie diriģenta pults un muzicējot kopā ar izcilo latviešu basbaritonu Egilu Siliņu.

Uz skatuves orķestra priekšā maestro neārdījās ne mirkli, lai gan 81 gada vecumā joprojām ir apbrīnojamas jauneklīgas enerģijas pilns. Viņš tikai precīzi, nepārprotamā un izteiksmīgā žestu valodā vadīja skaņdarbu atskaņojuma gaitu. Te nebija pilnīgi nekā no ārišķīgi ekspansīvā "diriģentu teātra" ar rokām pa gaisu. Ar plastiskām, amplitūdā nepārspīlētām – šajā ziņā pat taupīgām –, taču pārliecinošām roku un pirkstu kustībām, bet vēl vairāk ar visu savu iekšējo būtību viņš vienkārši atvēra ceļu mūzikai un īstai muzicēšanai šī vārda vispilnīgākajā nozīmē. Bez krievu diriģēšanas skolai raksturīgās pavēlnieka stingrības, ar liela mākslinieka visaptverošo pazemību un sirsnīgu cieņu pret mūziķiem Vladimirs Fedosejevs atraisīja orķestri tik brīvai, atdevīgai un – es pat teiktu – svētlaimīgai muzicēšanai, kas cēla simfonisko skanējumu spārnos, ļaujot vispār aizmirst par matēriju un ikdienas rūpi. Šķiet, orķestrim tā bija atsvabinoša balva, kura ļāva muzicēt ar dziļu gandarījumu, aizmirstot negācijas un neziņu, kas ilgst, kopš LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatu iepriekšējās sezonas vidū pēkšņi pameta orķestra līdzšinējais līderis.

Vladimirs Fedosejevs pēdējos gados te ir viesojies jau divreiz – abas reizes kopā ar Čaikovska Lielo simfonisko orķestri, kuru viņš Maskavā vada jau kopš 1974. gada. 2008. gadā viņš ar šo izcili izkopto kolektīvu muzicēja festivālā Summertime – aicina Inese Galante. Savukārt pērn savā 80 gadu jubilejas turnejā Rīgas festivāla atklāšanas koncertā Latvijas Nacionālajā operā atskaņoja Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertu un Nikolaja Rimska-Korsakova simfonisko svītu Šeherezade. Toreiz meistars diriģēja, spītējot pamatīgam bronhītam, kura dēļ turnejas turpinājumu pēc tam gan nācās pārtraukt. Taču to nevarēja pat nojaust brīdī, kad Šeherezades mūzika izpaudās visā savā teiksmainajā, austrumnieciskajā krāšņumā, vijīgumā, temperamentā un orķestrālajā greznumā.

Gan toreiz, gan tagad atliek vienīgi apbrīnot, kā ar tik atturīgiem žestiem, teju ar iedvesmojošu hipnozi Fedosejevs spēj orķestrī uzburt gan stāstu un apgaroti dvēselisku emocionalitāti, gan iztēlē vizuāli, kinematogrāfiski tveramas dabas gleznas. Šoreiz tas viss īpaši uzrunāja Sergeja Rahmaņinova Otrās simfonijas romantisko kontrastu pasaulē – no cīņas ar likteni līdz slāviskai melanholijai, gremdējoties sirds ilgās un harmoniskā dzimtās dabas ainavu skaistumā. V. Fedosejeva vadītajā LNSO sniegumā – gan stīgu instrumentu emocionāli dziļi piesātinātajā skanējumā, gan Gunta Kuzmas maigi pastorālajā klarnetes solo (trešajā daļā Adagio) un pūšaminstrumentu saspēlē – varēja jaust īsto krievu mūzikas, Rahmaņinova būtību. Žilbinoši viegli, veikli un ugunīgi izskanēja arī piedevās nospēlētā Spāņu deja no Čaikovska baleta Gulbju ezers, pēc kuras sajūsminātā publika jau atkārtoti lēca kājās.

Satriecoši spēcīgi Fedosejevs mūzikā atklāja eksistenciālo dzīvības un nāves robežu, kas būtībā bija visas koncerta pirmās daļas saturs, sākot ar Jura Karlsona komponētajām kastīlieša Sida kaislīgajām dzīves un nāves dejām (El Cid. Dzīves un nāves dejas), šo svītu pārvēršot vienotā, iespaidīgā, galēji emocionālā dzīves un nāves rituālā, un beidzot ar stindzinošajām nāves uzvarām Modesta Musorgska vokāli simfoniskajā ciklā Nāves dziesmas un dejas. (Visdziļākā pateicība un cieņa maestro jau par pašu iedziļināšanos sarežģītajā latviešu komponista partitūrā, ko nekādi nevaram sagaidīt no daža pasaulslavena latviešu maestro.) Musorgska ciklā Egils Siliņš izpaudās visaugstākajā mākslinieciskā brieduma pakāpē – vokālajā un aktiermeistarībā –, neparastā nokrāsu daudzveidībā atklājot gan nāves tēlu, gan tās upuru emociju gammu, gan žanru (šūpļadziesma, serenāde, trepaks) un citus kontekstus, piemēram, baiso kara lauka vīziju. Orķestris dziedātājam bija tik izcils domubiedrs un partneris, kādu reti nācies dzirdēt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja