Maijas Einfeldes 80 gadu jubilejas koncerta starpbrīdī kāds par viņu nesalīdzināmi biežāk publicitāti baudošs komponists spontāni izsaucās: kas to varēja domāt, ka mums ir tik izcila komponiste! Viņas skaņdarbi taču ir krietni priekšā savam laikam – kolēģis atzina. Vai patiešām agrāk to nebijām pamanījuši? Nenovērtējām?
Talanta mērogs
Jāatgādina, ka atšķirībā no daudziem citiem komponistiem (jāteic, pārsvarā vīriešiem) Maija Einfelde nekad nav celta uz "daudzsološo jauno talantu" pjedestāla un vēl trīspadsmit gadu pēc konservatorijas beigšanas netika uzņemta Komponistu savienībā. Vēl kad viņa studēja Jāņa Ivanova kompozīcijas klasē, profesors esot atzinis, ka audzēkne ir talantīga, bet neko nesasniegšot, jo ir sieviete… Pat spožā uzvara Bārlova fonda (ASV) rīkotajā pasaules mēroga kompozīciju konkursā 1997. gadā, kad mums jau bija darīšana ar spilgtu un dziļu komponisti pašā meistarības pilnbriedā, neizrādījās pietiekams arguments, lai viņas darbus beidzot iekļautu, piemēram, Dārziņskolas kameransambļu mācību programmās.
Galu galā Maija Einfelde pēc popularitātes nekad nav dzinusies. Viņas jubilejas koncerts 5. janvārī notika bez vērienīgas spozmes – nevis ar simfonisko orķestri un koriem Lielajā ģildē, bet gan Zirgu ielas koncertzālē, "tikai" kamermūzikā. Tas bija producentes Anetes Pitenas (Iedvesmas fonds) un pašu mūziķu rīkots bez plašas reklāmas. Nelielā, mājīgā koncerttelpa bija klausītāju pārpildīta.
Labās rokās
Vakara gaitā astoņu opusu skanējumā koncentrētā veidā atklājās gan Maijas Einfeldes mūzikas īpašais rokraksts un spēks, gan tas, ka viņas darbus joprojām vēlas interpretēt mūsu labākie izpildītājmūziķi. Tikai nu jau citā paaudzē. Opusus, kurus 80. gados pirmatskaņoja Ilga Tiknuse (mecosoprāns) un Luiza Andruševiča (soprāns), jubilejas koncertā izdziedāja vokāli un teatrāli izteiksmīgā Ieva Parša. Klavieru partiju Rimas Bulles, Venta Zilberta, Venetas Miķelsones un Alda Liepiņa vietā dažādajos kameransambļos jūtīgi un precīzi atskaņoja pianiste Herta Hansena. Viņai un Ievai Paršai šajā vakarā bija vislielākā noslodze, jo salīdzinājumā "toreiz un tagad" izpildītāju sastāvs ir optimizēts.
Pirmo Maijas Einfeldes mūzikai uzticīgo čellisti Maiju Prēdeli nomainījis Ēriks Kiršfelds, savukārt flautistu Imantu Sneibi – orķestra Sinfonietta Rīga pirmā flauta Ilona Meija, kurai Maija Einfelde dāvājusi vienu no saviem jaunākajiem skaņdarbiem – noskaņā neparasti gaišo, brīžiem izsmalcināti pastorālo Sonāti flautai un klavierēm (2017).
Klarnetei solo rakstītā etīde monologs Rudenī, kuru 1991. gadā pirmatskaņoja Ģirts Pāže, tagad ir Gunta Kuzmas repertuārā, savukārt pie mežraga spēles vecmeistara Arvīda Klišāna nošu pults skaudri ekspresīvajā, neparasti tembrāli risinātajā vokālajā poēmā Aizvestie balsij, mežragam un stīgu kvartetam 5. janvārī sēdēja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Sinfonietta Rīga pirmais mežrags Artūrs Šults. Uz šīs nots "toreiz un tagad" varētu turpināt ilgi, jo Maijas Einfeldes kamermūzikas sastāvi ir ļoti dažādi. Konkrētā koncerta dalībnieku uzskaitījumam vēl jāpiepulcē lieliskais jaunais altists Pēteris Trasuns, kā arī vijolnieki Arvīds Zvagulis un Ivars Brīnums.
Pilsoniskā stāja
Kur slēpjas Maijas Einfeldes mūzikas īpašais spēks? Patiesumā. Tik vienkārši. Ir jābūt gataviem, ka viņas darbu skaudrais saturs, liriski dramatiskā spriedze un skaņu valoda, kurā dominē diatonisko un hromatisko sekundu disonanses, nav domāta laiski komfortablai baudīšanai. Tie neļauj atslābt, un te pat romantisms, piemēram, jubilejas koncerta sākumā atskaņotās Romantiskās dziesmas, nav banāls, izteiksmē pliekans. Paradokss – lai arī Maijas Einfeldes mūzika ir skumju un dziļu sāpju caurstrāvota, tā ir harmoniska un gaismas piepildīta. Paskarbais skanējums un melodiskā retorika ir burtiski iekodusies dzīvē – tās vienreizībā un dažkārt nepanesami smagajā skaistumā. Tas atspoguļojas niansētajos, svaigajos instrumentu tembru salikumos un intonācijā, kas smelta gan latviešu tautasdziesmā (koncerta programmas kontekstā visuzskatāmāk – Sērdieņu dziesmā flautai un klavierēm ievītā tautasdziesmas Kas tie tādi, kas dziedāja melodija), gan dombiedrībā ar Dmitrija Šostakoviča mūzikas nervu.
Maijas Einfeldes intonācija ir ļoti personiska. Brīžiem tas jau ir viņas paraksts – no viņas uzvārda atvasināta monogramma: E-F-E-D-E. Taču tā netiek īpaši izcelta, jo ir tikpat dabiska kā mūsu vissenākā folklora. Vietumis komponiste spilgti spēlējas ar stiliem, piemēram, baroka polifoniju, kas tik zīmīgi tieši (mazliet groteski) ielaužas kamerkantātē Džordāno Bruno sārts (1983).
Īpašu cieņu pelna komponistes pilsoniskā stāja: patriotisku uguņošanas mūziku viņai pasūtīt nemaz nemēģiniet, taču poēmu Aizvestie, šo veltījumu 1941. un 1949. gadā uz Sibīriju izsūtītajiem, viņa komponēja 1989. gadā, kad vēl nezinājām, ar ko beigsies tautas atmoda.
Tiešs trāpījums
Nekādā ziņā Maijas Einfeldes mūzika neparedz pašmērķīgi spožu un, nedod Dievs, narcistisku izpildītāju virtuozitātes demonstrēšanu. Izpildītāju un klausītāju attiecībām ar šo mūziku ir jābūt dziļākām. Te nav vietas paštīksmei. Šķiet, visprecīzāk kādā intervijā vēl pirms vairākiem gadiem teikusi Ieva Parša: "Ļoti tiešs trāpījums dziļi dvēseles kaktos."
Tieši tā trāpa Čingiza Aitmatova stāsta Baltais kuģis iespaidā tapušās Četras elēģijas, kurās čells bez vārdiem izdzied vientuļā zēna sarūgtinājuma asaras, sapņus un liktenīgo peldējumu pretī nesasniedzamajam. Maijas Einfeldes mūzikas valoda ir pārsvarā skarba un izkāpināti dramatiska, pat ja skaļi netiek kliegts. Komponistes pašas skatījumā to visprecīzāk raksturo "aizlauzto spārnu" metafora.
Viņas mūzika ir lakoniska, brīžiem skopa, bez liekvārdības. Nevienas liekas nots, taču uzrunā katrs intonatīvais "vārds" un pārsteidz krāsu atradumi un to trāpīgais lietojums. Zvanu skaņu alūzijas kantātē Džordāno Bruno sārts, kaut arī partitūrā vispār nav sitaminstrumentu. Impresionistiskais kolorīts, kas ienes mierpilnu gaismu miniatūras Pirms saules rieta rekviēma sajūtā. Dzimtās dabas pavasarīgā, dzīvā klātesme Sonātē flautai un klavierēm… Starp citu, pavasaris ir Maijas Einfeldes iemīļotākais gadalaiks, jo tad viss vēl tikai mostas.