Runā, ka mežā augot noteikts skaits katram cilvēkam domātu sēņu. Ja kāds apstaigātu visus mežus, tas atrastu tikai tik daudz sēņu, cik būs saaudzis tieši viņam. Citu ļaužu sēnes tas neatrastu. Ja savējās netiek salasītas, tās sapūst un tā arī paliek citiem neredzamas. Tādi viedi vārdi ir lasāmi teiksmainajā Lietuvas keramikas izstādē, kas vēl tikai dažas dienas – līdz 16. oktobrim – gaidīs jūs Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā.
Paliekošs iespaids
Kā jau allaž – arī šajā izstāžu ciklā tur atrodams bagāts un daudzveidīgs mākslas klāsts, kā arvien – īpaša loma atvēlēta keramikai un abstraktajai glezniecībai. Šādas pieejas krusttēvi ir starptautiski cienītie, Daugavpilī dzimušie mākslinieki – keramiķis Pēteris Martinsons un amerikāņu abstraktā ekspresionisma glezniecības pīlārs Marks Rotko. Viņu vārdi mākslas centru kā ar burvju atslēdziņu atver sadarbībai ar māksliniekiem no visām četrām debess pusēm, abām zemes puslodēm, dažādu kultūru pārstāvjiem. Tā nu tālais, nomaļais cietoksnis dažu gadu laikā ir kļuvis par starptautiski pazīstamāko mākslas norišu vietu Latvijā, turklāt tā ir arī viena no mūsu telpiski kvalitatīvākajām ekspozīciju vietām, kuras potenciālu kāpina šovasar atklātā Martinsona māja – kādreizējā cietokšņa pulvera noliktava pārtapusi par arhitektoniski pievilcīgu, šarmanti noslēpumainu telpu izstādēm un keramikas atklātā krājuma glabāšanai.
Septembra nogalē viesojoties centrā, aplūkoju astoņas mainīgās ekspozīcijas. Četras no tām atstāja paliekošu iespaidu, ar to domājot, ka redzētais bagātināja un pacēla garu: raisīja emocijas un pārdomas, šķita estētiski augstvērtīgs, vedināja apbrīnot autoru izdomu un tehniskās prasmes, katram māksliniekam personiski svarīgo vēstījumu tulkojot sava pārvaldītā mākslas medija valodā, pēc tam ļaujot skatītājiem iespēju robežās dekodēt vēstījumu, saprast vai vismaz nojaust to un samērot ar paša dvēselē notiekošo. Man bija daudz atradumu šajās izstādēs, turklāt ieskanējās arī kāds vērtīgs atgādinājums: izstādēs redzētais ļāva pamanīt un lika novērtēt mītiskās un poētiskās pasauluztveres potenciālu laikmetīgajā mākslā, proti, apliecināja, ka aktīvais, sociālkritiskais mākslinieka un kuratora skatījums nav šķirams no aizvēsturiskajiem mākslas radīšanas principiem un paņēmieniem.
Ekofeminisma paraugs
Īpaši priecājos, ka Rotko centra apmeklējumā trāpījās pieredzēt tā pagalmā tikai uz divām nedēļām uzslieto telti ar brīnišķīgo mākslas darbu, kas nepārstāvēja Baltkrieviju šī gada Venēcijas biennālē. Ekspozīcijas aprakstā lasāms, ka Lukašenko režīma cenzūra nobremzējusi šo instalāciju jau konkursa laikā, jo autore atteikusies no darbā iekļauto portretu sērijas izslēgt varai netīkamās mākslinieces. Marijas Gvardeicevas veidotā instalācija Drigva. Ieelpa – izelpa ir sociāli aktīvs darbs, tīrs ekofeminisma paraugs, kas ir balstīts metaforā par purviem kā teju vienīgajiem baltkrievu tautas autentiskās identitātes sargātājiem, zūdošu vērtību, ko sistemātiski drupina valdošā vara. Etnogrāfiskie dziedājumi, baltkrievu kultūrai nozīmīgu sieviešu video atveidi, pat iespēja caur pēdām atminēties staignu sūnāju brišanas sajūtu apmeklētāju gluži vai apbur un ievelk pasakainā, maigi noslēpumaini zaigojošā dumbrājā. Marijas Gvardeicevas instalācija bija aplūkojama līdz 30. septembrim
Nedaudz citādi aizkustinājumu panāk ķīniešu mākslinieka Kana Haitao lielformāta gleznas. Tās tapušas saskaņā ar garīguma, iekšupvērsta skatiena, dziļa dabas vērojuma principiem, Ķīnas provinces māksliniekam pārzinot Rietumu mākslu un filosofiju, tomēr konsekventi lietojot tradicionālo krāsas klājuma tehniku dzjimo. Ar melnās krāsas slāņojumiem tādējādi var attēlot dziļu, bet ne pilnīgu tumsu. Tādu tumsu, kurai cauri vienmēr var izlauzties gaisma. Izstādes nosaukums Ir maiga nakts aizgūts no angļu dzejnieka Džona Kītsa poēmas Oda lakstīgalai, no kurienes to romāna nosaukumam ņēmis arī amerikāņu kulta rakstnieks F. S. Ficdžeralds. Kana Haitao gleznās ar gaismu spēlēm ap vientuļām ēkām un kokiem ietverta šiem literatūras šedevriem radnieciska eksistenciāla sāpe, kas ātri vien ieperinās skatītāja dvēselē, ļaujot mākslai tur netraucēti darīt savu darbu. No Daugavpils šī izstāde dosies tālāk uz Londonu.
Par ieskatīšanos sevī, sava iekšējā dārza kopšanu runā arī keramiķis Rūdis Pētersons, kura personālizstādē Laipni lūgti manā mīlestības dārzā skatītājs nokļūst pēc Maigās nakts. Tajā aplūkojamās vāzes, kā arī citi biomorfie un zoomorfie apjomi vienlīdz aktīvi uzrunā no ārpuses un iekšpuses (ar spoguļu palīdzību). Dinamiskā, intensīvā tempā mākslinieks skatītājus aizrauj skrējienā cauri aizvēsturiskiem laikiem gar Ēdenes dārza puķēm, gaisa pili, dzīvības koku, govi un citiem vitāli iemiesotiem antīkiem un bibliskiem simboliem. Jāpiebilst gan, ka enerģētiskais formu, līniju un krāsaino glazūru piesātinājums plastiskajos darbos pilnībā izkonkurē pie sienām piekārtos gleznojumus, kuri visnotaļ spēcīgo kopiespaidu lieki sadrumstalo.
Senas tautas gudrības
Ceturtā manis izraudzītā izstāde, kuras dēļ vien būtu jādodas uz Daugavpili, ir vērienīga un ambicioza, jo sola atspoguļot Lietuvas keramikas mākslā notiekošo no 1999. līdz 2022. gadam. Tajā pārstāvēti 65 mākslinieki, iekļaujot visu paaudžu autoru pieeju un tehnisko risinājumu daudzveidību. Jāatzīst, ka ar grūto misiju kuratoru komandai izdevies viegli tikt galā, ņemot palīgā senas tautas gudrības. Apjomīgā ekspozīcija Teiku kambari organizēta kā pastaiga cauri astoņām telpām, katrai no tām piemērots savs lietuviešu folklorā aizgūts tematiskais nošķīrums. Kuratores izmantojušas divus krājumus – Kā radās zeme un Ievainotais vējš –, raibo darbu klāstu grupējot zem poētiskiem karogiem, piemēram, Zivju dziesmas, Akmeņi aug, Koku valoda, Bēdu bērzi u. c.
Ekspozīcijā lasāmie teiksmu fragmenti lieliski savijas ar vērojamo objektu aktuālajiem vēstījumiem un palīdz radīt jaunas, negaidītas interpretācijas. Valodiskais un materiālais, senais un šodienīgais abpusēji sadarbojas, jo teikas uzsver keramikas pamatmateriāla – māla – arhaiskumu, savukārt mākslinieku liecības par šolaiku notikumiem un sajūtām pārsteidzoši labi iegulst mītiskā pasaules uzskata sistēmā.
Laikam jau, pateicoties zīmju, simbolu un metaforu lietojumam, laikmetīgais vizuālajā mākslā vienmēr varēs saprasties ar arhaisko. To apstiprina dažādos materiālos, medijos (arī video, performance, kinētiskā māksla) un daudzveidīgā stilistikā īstenotie Lietuvas keramiķu jautājumi sev pašiem, eksperimenti, apkārt notiekošā refleksijas u. c. Teiku kambari ļauj gūt uzticamu priekšstatu par kaimiņzemē notiekošo, atpazīt radniecisko un līksmot par vizuālās valodas neierobežotību.