Nacionālā teātra izrādes Purva bridējs recenzija. Kaisle muzejā

Līdz ar to jauno Purva bridēja iestudējumu var skatīt kā Seņkova vēl nepabeigtā Blaumaņa darbu cikla sastāvdaļu.Episks atsvešinājumsIndrānos lielā mērā bija vērojama žanriska pārnese no psiholoģiskas drāmas uz bezkompromisu traģēdijas vērienu, savukārt Purva bridējā dramatiskas kaislības aizstājis episks atsvešinājums. Režisors kā dramaturģisko materiālu izvēlējies nevis Blaumaņa drāmu Ugunī, bet gan noveli Purva bridējs, ko dramatizējusi Rasa Bugavičute - nedaudz īsinājusi, saglabājot prozas struktūru, kas tiek attīstīta arī izrādes episkajā formā. Aktieri - Lolita Cauka (Vešeriene), Madara Saldovere (Emma), Ģirts Liuziniks (Akmentiņš un Sulainis), Jānis Vimba (Kučieris) - vienlaikus ir arī teicēji, kas mikrofonā runā Blaumaņa tekstus un ik pa brīdim ceļas no savas vietas, lai kā attiecīgs tēls iesaistītos konkrētas epizodes darbībā. Konkrēti tēli kā individualitātes nav prioritāte, dominējot tieši teicēja funkcijai. Vēstījumā mazsvarīgs kļuvis sociālais slānis, ko rakstnieks vairāk izvērsis dramaturģiskajā darbā. Visa uzmanība koncentrēta tieši uz hrestomātisko jautājumu - izvēli starp prātu un jūtām. Literārā darba sakarā var runāt par diviem centrālajiem raksturiem - Kristīni un Edgaru -, savukārt iestudējuma smaguma centrs ir tieši Kristīne. Tas parādās arī kvantitatīvā aspektā - Kristīnes šajā izrādē ir divas.Gulbja mulāža un putekļsūcējsJaunā zāle paveras neierastā plašumā un tukšumā. Elmāra Seņkova pastāvīgais domu/darba biedrs - scenogrāfs Reinis Dzudzilo zāles grīdu izklājis ar koši zaļu mākslīgās zāles segumu. Pāris stabu, kas, traucējot redzamību, ierasti ir viens no Jaunās zāles galvenajiem mīnusiem, pārtapuši brūnos koku stumbros. Plašajā, zaļajā laukā izceļas divi balti stāvi - līgavas godā tērptās Kristīnes - aktrises Madara Botmane un Ieva Aniņa. Vispārējo svinīgo noskaņu pastiprina Goran Goras mūzikā ievītie Šopēna motīvi. Koka soli izvietoti visapkārt spēles laukumam - zālei, turklāt starp skatītājiem vietas uz soliem ieņem arī aktieri, kas, ieradušies basām kājām, pirms stāsta sākuma izvirpina dejā dažas skatītājas. Apmeklētājiem noteikts vēlamais dress code - svinīgs apģērbs, acīmredzot rēķinoties gan ar iesaistīšanu dejā, gan to, ka skatītāji visu laiku ir "kadrā". Šajos spēles noteikumos gan ātri sāk darboties selektīvā redze, neliekot nodoties citu skatītāju pētīšanai. Kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo izrādes varoņus tērpusi XIX/XX gadsimta mijas tērpu stilizācijās, vienlaikus neuzdodot viņus par XIX gadsimta cilvēkiem: piemēram, vienai no Kristīnēm ir zēngalviņa, otrai - plīvojoši izlaisti mati, kas nesaskan ar tā laika etiķeti un standartiem. Darbības laiks ir šis - teatrālās norises - mirklis, nevis kāda abstrakta atkāpe vēsturē, vienlaikus gan kostīmos, gan tekstā saglabātajā leksiskajā līmenī sūtot sveicienus noveles sarakstīšanas laikam. Madara Botmane un Ieva Aniņa aktieriski ir vienlīdz spilgtas un pārliecinošas Kristīnes. Atšķirīgas, taču ne pretmeti. Viņas neiemieso katra savu - viena jūtu, otra prāta - konceptu (šāds risinājums arī būtu pakļauts shematisma un ilustratīvisma riskam). Abas ir kaislīgas, lepnas, ar saviem principiem un sarežģītu jūtu dzīvi, kurā ne visu var tik labi un pareizi izsvērt, kā gribētos.Edgars bez virsslāņaFormas aspektā divas galvenās varones ļauj izrādi veidot dinamiskāku kaut vai mizanscēnu ziņā - brīžiem viena Kristīne plūstoši nomaina otru, brīžiem spēles laukumā ir abas. Kamēr viena ir aktīvajā darbībā, tikmēr otra no skatītāju vidus vēro un, šķiet, arī kā tēls jūt līdzi tai otrai. Idejiskā ziņā ar dubulttēla palīdzību Kristīne no unikāla rakstura padarīta par vairāk vispārēju parādību, savā ziņā deheroizēta. Izrādes formā (gan scenogrāfijā, gan aktiertehnikā) dominē atsvešinājums un racionalitāte, bet galvenais saturiskais intereses objekts ir iracionāls - kaislība, kas šajā gadījumā traktēta nevis kā individuālai situācijai un varoņiem piemītoša, bet gan kā vispārīga parādība. Galvenie kaislības mediji ir abas Kristīnes, taču tēma tiek iezīmēta arī ar Emmas un muižas puišu attiecībām. Kaislība izpaužas arī kā Edgara gailiskā riesta deja vai Emmas seksuālo signālu konvertācija kaķenes lomā. Atslēgas epizode ir izrādes vieta, kurā viena no Kristīnēm (Ieva Aniņa) uz mirkli kļūst pati par savu konkurenti - Minnu. Kaislība gan tiek atklāta intonatīvi atšķirīgā toņkārtā - Kristīnei un Edgaram tā ir nopietna, kamēr muižas tipāžu vidū - kā komiska paralēlā līnija. Tomēr arī Kristīnes un Edgara attiecības nenolasās kā unikāli liktenīga konkrētu raksturu pretrunīga pievilkšanās. Padomju ideoloģijas garā Edgaru bija būtiski traktēt kā revolucionāru cīnītāju pret šķiriski noslāņoto muižas sabiedrību vai mazāk ideoloģizētā interpretācijā kā būtisku viņa personības un rīcības virsnoti tomēr iezīmēt nepieradināmību un brīvības alkas, savukārt šajā iestudējumā Kaspara Dumbura atveidojumā Edgaram šāds virsslānis nepiemīt. Viņš vienkārši ir sieviešu iecienītā sliktā puiša tips - simpātisks džeks ar lērumu kaitīgo ieradumu. Līdz ar to Kristīnes fināla izšķiršanās ir iracionalitātes un kaisles triumfs pasaulē, kuras ārējās līnijās dominē saprāts un lietderība. Šī vēsā pasaule vizuāli tiek demonstrēta 2. cēlienā, kad zāles klajumā vietu ieņēmuši astoņi podesti - koku stumbeņi, kas raisa asociācijas ar nocirstajiem Indrānu ošiem. Seņkova Indrānu 2. cēlienā vecie Indrāni tiek ielikti muzejā, un muzeja tēma tiek turpināta arī Purva bridējā. Uz podestiem eksponēta gulbja mulāža, mākslīgo rožu pušķis, šampanieša pudele un glāzes, putekļsūcējs, celofānā iesaiņota kafijas servīze, baltas augstpapēžu kurpes - sastinguši romantikas klišeju un mietpilsoniskas labklājības simboli. Pošoties kāzām ar Akmentiņu, Kristīne savas visu izrādi kailās kājas apauj eksponātā - augstpapēžu kurpēs, lai pēcāk, izšķirdamās par kaislību, atkal no tām šķirtos. Jūtas pārkāpušas prāta žogam, taču iestudējuma kopiespaids - racionāli simetriski piegrieztā forma un struktūra - iezīmējas kā profesionāli korekts, tomēr atsvešināts un abstrakts atstāstījums. Kā meitai un Edgaram saka Kristīnes māte Vešeriene: "Jūs ticat, es zinu."