Priekšstatu apšaubītājs
Gandrīz 40 gadu pēc lugas sarakstīšanas (1974) dramaturgs un režisors Lauris Gundars Cīrulīšus iestudējis Dailes teātra Mazajā zālē, žanriski to apzīmējot par «latviešu ģimenes saietu», - tātad izrāde par mums, latviešiem, un mūsu spēju vai nespēju «saiet» jeb tuvināties sabiedrības kodola - ģimenes - mērogā. Viens no Gundara talantiem ir analizēt un interpretēt dramaturģiju, attīrot to no uzslāņojumiem, kas radušies gadu gaitā, - priekšstatiem, kāda un par ko ir luga, kādiem jābūt tās varoņiem. Savā ziņā Cīrulīši veido diloģiju ar 2008. gadā Teātrī TT režisora iestudēto Indrānu (Blaumaņa lugas nosaukums izrādē bija mainīts, izceļot tieši Indrānu tēva - Jāņa Jarāna - drāmu). Abos gadījumos režisors vēlējies apšaubīt priekšstatu par šīm lugām kā par vecu ļaužu drāmām (Cīrulīšu Zelma pēc mūsdienu standartiem savos 57 gados drīzāk tiktu saukta par pusmūža sievieti vai pat dāmu labākajos gados), viņš oponē priekšstatam par latviešiem kā klusajiem, dziļajiem ūdeņiem jeb klusajiem cietējiem un neizrunāto drāmu meistariem (gan abās drāmās atrodot un pievienojot daudzus komēdijas elementus, gan sakāpinot izrādes ritmu (Cīrulīšos, īpaši 1. cēlienā, temps ar nemitīgu aktieru skraidīšana turpu šurpu no vienām kulisēm otrās «uzsists» tā, ka kļūst jau grūti un nogurdinoši sekot līdzi skatuviskajai darbībai ar rosīšanos rosīšanās pēc)). Indrānā balanss starp komisko un dramatisko intonāciju veidojās neviendabīgs aktieru dažādās profesionalitātes pakāpes dēļ, arī Cīrulīšos attiecības starp spēli ar groteskas elementiem un sāpi, kas izrādes varoņos gruzd, neveidojas līdz galam organiski (iespējams gan, ka paralēlo intonāciju sakabes veiksme dažādās izrādēs veidojas atšķirīgi).
Formas un aiz tās apslēptā satura kontrasts izrādē nav tikai estētiska kategorija, bet tiek izmantots arī, lai runātu par mūsdienu cilvēka un sabiedrības nepieciešamību pēc aizsargmehānisma - maskas, kas netiek noņemta pat tuvinieku klātbūtnē (varbūt pat tiek uzvilkta vēl ciešāk, jo tieši tuvie cilvēki ir tie, kas var ievainot vissāpīgāk). Kā maska kalpo Ligitas Skujiņas Ingrīdas nemitīgie smiekli, Ģirta Ķestera Elmāra tieksme tēlot plānprātiņu un visas situācijas padarīt par farsu, Ievas Pļavnieces Gundegas ledainais sastingums (aktrisei gan Sniega karalienes ampluā kļuvis par principā vienīgo skatuviskās eksistences veidu, kas ar nelielām variācijām ceļo no lomas lomā, liekot prātot, vai kādam režisoram vispār būtu pa spēkam to kaut mazliet atkausēt), Vitas Vārpiņas Vizmas patvērums mūžīgā īgnumā.
Tiešā veidā maskošanās realizējas, kad tiek atrasti mirušā tēva zvērādu un ausaiņu krājumi, kuros daži ģimenes locekļi ietērpjas kopējā pasēdēšanā, kas izrādē attēlota kā diezgan kārtīga iedzeršana (arī alkohols var tikt uztverts kā buferis pret realitāti). Cilvēku komunikācijas nespēja komunikāciju laikmetā ilustrēta ainā, kurā izrādes varoņi risina attiecības, paralēli skatīdamies un spaidīdami pogas katrs savā mobilajā tālrunī, taču situācija, kas arī dzīvē nav tālu jāmeklē, uz skatuves izskatās pārāk shematiski.
Skan gana aktuāli
Lugas darbība pārcelta uz mūsdienām, režisors pamatos respektējis dramaturga tekstu, galvenokārt svītrojot tikai replikas, kas vairs neatbilst mūsdienu dzīves īstenībai. Atsevišķās vietās gan palikušas nianses, kas īsti nav ticamas, piemēram, Zelmas atmiņas, ka nācies palikt Cīrulīšos, jo vecākās māsas gājušas par meitām pie saimniekiem (tad māsām būtu jābūt vismaz gadus piecdesmit vecākām par Zelmu). Tomēr kopumā lugas tēma izskan gana aktuāli - ne velti Latvijas laukos ir daudz pamestu māju, kuru bijušie iemītnieki izšķīrušies par labākas dzīves meklējumiem pilsētā vai ārzemēs.
Netiešā veidā izrādē Cīrulīšu māju var skatīt arī kā visas Latvijas metaforu. Pamest vai nepamest? Citur kvadratūra un iespējas plašākas. Māja neprasmīgi apsaimniekota un nolaista. Mārtiņa Vilkārša veidotajā scenogrāfijā lielāko skatuves daļu aizņem Cīrulīšu ēka - pelēka, ar auseklīšiem «aizrestotu», izsistu logu (var asociēt ar zaudētajiem atmodas ideāliem), šķietami pamesta jau pirms kāda laika, ne vēl tikai tuvējā nākotnē. Skatuves priekšplānu, kurā notiek galvenā izrādes darbība (aktieri apdzīvo arī māju, atsevišķās ainās redzami caur lodziņiem vai pakāpušies uz otrā stāva bezmargu balkona), klāj spilgti zaļš mākslīgās zāles segums. Gan scenogrāfija, gan Annas Heinrihsones kostīmi (māksliniece ar tiem iezīmē izrādes varoņu biogrāfiju - nodarbošanos, dzīves uztveri) veidoti reālistiski, bet ne naturālistiski.
Izrādē netiek uzsvērta norises spēles daba, vienlaikus aktieru skatuviskās eksistences veids ir gana teatrāls, lai nebūtu uztverams kā dzīves mimēze. Spēja pārliecināt, ka aiz izkāpinātās formas rodams arī iekšējs saturs, visveiksmīgāk izdodas Vitai Vārpiņai Vizmas lomā, kurā visizteiksmīgākās ir tieši «neizteiksmīgas» klusēšanas ainas. Ja vīra Raimonda radi, viņasprāt, viņu ignorē un neizturas ar pienācīgu cieņu, viņa to kompensē, veikli manipulēdama ar vīru - Arta Robežnieka fiziski lielo, bet psiholoģiski pakļāvīgo Raimondu. Ģirta Ķestera Elmāra, kurš līdzās Zelmai ir viens no galvenajiem iestudējuma tēliem, traktējums (ciniķī pārvērties romantiķis) brīžiem balansē uz pārspēles robežas, savukārt abas Elmāra sievietes - jaunības mīlestība Ingrīda un sieva Gundega - Ligitas Skujiņas un Ievas Pļavnieces atveidojumā vairāk ir tukša forma, kas nepārliecina par satura klātbūtni. Aija Dzērve meitas Silvijas lomā akcentē neirotiskas pastarītes tēlu.
Valdim Liepiņam lugā maznozīmīgā kaimiņa Jāņa lomā izdevies radīt vienlaikus komisku un skumju tēlu - cilvēku, kura vienīgās mājas ir pamatīgs alkohola žvingulis. Kopumā izrādes sieviešu tēli spējīgi veiksmīgāk sadzīvot ar dzīves realitāti, īpaši tas sakāms par Jāņa māti Olgu, kura bez liekas kautrības gatava savākt visu, kas gadu gaitā uzkrāts Cīrulīšos, Marīnas Janaus rosīgā un viegli pašironiskā atveidojumā.
Uzplaukst savai dzīvei
Indrānā Esmeralda Ermale spēlēja Indrānu māti, Cīrulīšos - Zelmu. Lomu, kura daudziem saistās ar Veltu Līni Oļģerta Dunkera 1980. gada filmā. Indrānu mātes un Cīrulīšu Zelmas raksturā var saskatīt daudz līdzības - abas ir šķietami pasīvas, piekāpīgas gan vīram, gan bērniem, bet vienlaikus tieši viņas ir tās, kas cenšas noturēt ģimenes locekļu kopīgās saites.
Filmā Veltas Līnes Zelmas lēmums palikt Cīrulīšos sakņojas viņas principos, Esmeraldas Ermales Zelmas izvēle liekas mazāk skaidra - viņa patiešām uzplaukst brīdī, kad domā doties līdzi Elmāra jaunības mīlestībai Ingrīdai, lai sāktu savu dzīvi, kaut tās reālā forma būtu tikai sanitāres darbs. Vai viņas atgriešanās ir padošanās un bailes dzīvot citādi? Vai arī - nevēlēšanās dzīvot kā bērniem, kuri krāt dzīves iespaidus un kārtot attiecības spēj tikai caur mobilā telefona filtru?
Filmas pēdējais kadrs ir sniega segā tērpta Cīrulīšu māja - balta, skaista -, tur atkal visi varēs pulcēties, lai sagaidītu Jauno gadu. Izrādes finālā bērni ar māti cīruļu balsīs ūjina uz debesīm, tomēr šis aiz cietas čaulas slēptais dvēseles kliedziens (?) mākslinieciski nepārliecina. Var tikai racionāli atzīt, ka iestudējuma tēma ir aktuāla, taču personīgās aizsargbruņas neiešķeļ.